Kāpēc mūsdienās vairs netiek dibinātas mākslinieku-intelektuāļu "konceptuālās" grupas?

Piemēram, tā pati Situationist International. Vai DADA. Vai Fluxus. Internets un dzīves pārvākšanās no fiziskā plāna uz virtuālo ir mainījusi cilvēkus tā, ka zudusi nepieciešamība organizēties zem noteiktu domu, skatījuma, ideju kupola. Taču tā ir šaura doma. Jāsaprot, ka konteksts, hiperkapitālisma laikmeta gars, definē realitāti tik atšķirīgi, ka visi laiki, kas bijuši pirms 20. gs. 2. puses Lielā Komodizācijas Skrējiena, var iet ieskrieties: neviens pagātnes tēls pat nespētu iztēloties to unikālo (cilvēka dabiskā stāvokļa kontekstā, kroplo) HEDRŪMU, kādā atrodas mūsu apziņas. Tā pavisam noteikti ir pastarpināta realitātes pieredze. Tā pavisam noteikti ir it kā dzīvošana, bet reizē it kā nē.

Pasaki man, ka es kļūdos.

Šeit būs pāris 20. gs. lielā domātāja Terensa Makennas citāti no lekcijām par tēmu kaut kad 90. gados:

"Culture is putting on the brakes. We are running out of themes. Culture is becoming a self-referential loop. We are now reduced to recombining the past because we can no longer originate genuine novel directions."

"We have transformed culture into a Museum of History, where every decade is recycled, repacked, and resold as something 'new' to create the illusion of progress."

Makenna uzskatīja kultūru par sintētisku operētājsistēmu (culture is your operating system). Kad reālā pasaule kļūst pārāk sarežģīta un tehnoloģijas attīstās eksponenciāli, kultūra patvērumam sāk pavairot jau zināmus, drošus un patīkamus tēlus.

Varam nonākt pie secinājuma, ka hiperkapitālisma kultūras "hedrūms" ir reizē mūsu patvērums un mūsu krišanas punkts. Tad pietiks, bļ*ģ, nu, blenzt uz visu kā uz to mūžīgo izrādi, kas radīta tavu smadzeņu izklaidei. Nokritis cilvēks uz ielas, un tu paej garām, jo tā nav tava realitāte.

Tu esi kļuvis par skatītāju svešā izrādē! Pietiks spēlēt novērotāju: iesit sev pļauku, ja nesaproti, par ko es. Plaukstas cirtiens pa vaigu pamodinās tevī pirmatnējas ķermeniskas asociācijas. Turpini sist, līdz saproti. Ar dievpalīgu.

The Situationist International & The Art of Détournement

Active from 1957 to 1972, the Situationist International (SI) (Internationale Situationniste) was an avant-garde alliance of European revolutionaries, artists, and theorists led by French philosopher Guy Debord. They argued that modern Western society had been transformed into a passive, media-saturated spectacle.

Core Philosophy: The Society of the Spectacle

In his landmark 1967 book The Society of the Spectacle, Debord argued that modern capitalism had shifted human experience from being into having, and ultimately into appearing.

Passive Consumption: Authentic social life was replaced by an endless stream of representations - TV, Hollywood film, advertising, and corporate propaganda. Individuals became passive spectators rather than active participants in their own lives.
Recuperation (Récupération): The SI warned that capitalist culture constantly neutralizes radical subversion by absorbing it and turning it into a marketable commodity.

The Weapon: Détournement

To shatter this media trance, the Situationists created détournement (French for "rerouting," "hijacking," or "misappropriation"). Defined by Debord and Gil J Wolman in 1956, it operates on a simple principle: it is cheaper and more effective to turn the enemy's weapons against them than to forge your own.

Détournement takes pre-existing media artifacts - corporate ads, comic strips, political posters - and alters them slightly to expose their hidden ideology. For a détournement to succeed:

Loss of original meaning: The source material must lose its intended promotional or authoritative power.
Creation of new meaning: The altered piece reveals the systemic contradictions or absurdity behind the original image.

The group practiced minor détournement (altering minor elements like comic panels) and deceptive détournement (re-contextualizing major works of art or iconic films).

Secondary Tactics

Along with détournement, the Situationists introduced other experimental methods to disrupt consumer routine:

Dérive (The Drift): Unplanned walks through urban environments, letting the spatial layout and emotional contours of the city dictate movement rather than commercial destinations.
Psychogeography: Studying how specific urban architecture consciously or unconsciously shapes human behavior and feelings.
Constructed Situations: Designing temporary, real-life moments that forced active participation and snapped people out of automated daily routines.

Historical & Modern Legacy

The SI reached its political peak during the May 1968 uprisings in France, where their slogans ("Never Work," "Under the Paving Stones, the Beach!") were spray-painted across Paris. Their tactics trickled down through decades of counterculture:

1970s Punk: Artist Jamie Reid defaced official portraits of Queen Elizabeth II with safety pins and ransom lettering for the Sex Pistols.
Culture Jamming & Subvertising: Groups like Adbusters redesign corporate logos - turning billboard ads into anti-consumerist messages.
Internet Memes & Vaporwave: Modern "shitposting" hijacks mass-media IP to express existential dread, while Vaporwave pitch-shifts corporate elevator music into late-capitalist satire.

THE LITTLE FUCKLING NIETZSCHE

(THE GUY NEXT TO ME HAS BIGGER BALLS

(WOW SO UBER)
SO YEAH, LET' JUST GET THIS OVER WITH)

Kā es strādāju ar jauniem skatu punktiem, idejām, ko nespēju pieņemt/saprast:

Apzinos, ka daudz ko nezinu un/vai nesaprotu. Apzinos, ka claude.ai man var adekvātā līmenī paskaidrot to, ko nesaprotu (tas parasti ir 1. solis, jo padziļinātu info meklēju avotos). Vados pēc idejas "aptuvenas zināšanas ir labākas par šo zināšanu neesamību". Tas ir pirmais solis, kas daudziem nekad nepienāk.
Iepazīstos ar pamata informāciju par nesaprotamo tēmu X vai Y. Definīciju un kopsavilkumu.
Apziņā par šo tēmu formējas pagaidu viedoklis-hipotēze. Integrēju to savā uztverē/domāšanā, lai pārbaudītu, kā tas darbojas praksē. Ar "pārbaudītu praksē" domāju gan burtiksi, gan izmantojot šo infu kā mentālaiso framework, kurā konstruēt/vizualizēt šo vai no tās tēmas atvasinātus atzarus.
Pat ja pēc "prakses" secinu, ka hipotēze nekļūst par tēzi, darbošanās info inducētā paralēlā mentālā freimworkā uzlabo apziņas izšķirtspēju un t.s. "headroom". Jo vairāk paralēlas pasaules spēj vizualizēt/apzināt, jo lielāks ir tava skatījuma izsķirtspējas (resolution) potenciāls - sniedzot tev iespēju pāris sekundēs iziet cauri visam spektram - no mikroskopiska hiperfokusa, līdz kosmiska apjoma "lielajai bildei" un atpakaļ. Kā augšā, tā apakšā (as above, so below).

Esmu ļoti pateicīgs, ka man dzīvē bija iespēja studēt jurisprudenci, jo šī disciplīna attīstīja to, kas man nebija iepriekš - domas (relatīva) stabilitāte, aukstasinīga funkcija pāri formai rakstīšana, strādāšana ar info, loģikas ķēdes (pateicoties kāzusu risināšanai), utt.

Mūziķim vissvarīgāk savu ēterisko pasauli balansēt ar eksakto vai cita veida disciplīnu. Pretēji risks, ka plūsmas enerģijas aizpludinās viņa patību līdz nepazīšanai. Manuprāt, vissvarīgākais ir iemācīties pārslēgties no racionālā uz stihisko cilvēku, un atpakaļ. Tad mūziķis nodara sev vismazāk pāri (tūrēšanas pieredzes paliek mūzikas lauciņā un netiek jauktas kopā ar "racionālo" es). Pēdējos 2 teikumus rakstu no salīdzinoši naiva skatu punkta (smaidu).

Draugi

The Situationist International & The Art of Détournement

Core Philosophy: The Society of the Spectacle

The Weapon: Détournement

Secondary Tactics

Historical & Modern Legacy