Garastāvoklis:	calm
Mūzika:	Wardruna

Negulēšu

Neatminos kā mēs nonācām līdz teātrim - acumirklī mēs bijām tur. Tomēr atceros, kā uz brīdi sastingām, vērojot nogurušu fasādi, kura gluži tāpat – lūkojās uz mums, pilna mēness acīm atspīdot no lauskām izsistajos logos.

Līdzpaņemtās grieznes bija liekas - ēka mūs aicināja iekšā, nevēlēdamās jaunus pāridarījumus. Ikkatrs solis iedancināja putekļu mākoņus liesmas izgaismotajā telpā, grīdai čīkstot mums zem kājām. Ieklepojos un pazaudēju gāzes gaismekli, draugiem aizsteidzoties pa priekšu.

Lielas zāles vidusdaļu dekorēja griestu lampa, kura jau sen bija pieņēmusi grīdas identitāti, tās izbērtajām pērlēm iemirdzoties caur biezo putekļu kārtu. Mēs aizņēmāmies aizkaru un tināmies kopā, lai nenosaltu. Smēķējām izkaltētu velēnas virpiņu un reibām no miera un retiem smiekliem, kuri to pārtrauca.

Naktī uzmodos no skaļas tuvības pietiekoši tuvu-tālu, lai atmodinātu ļodzīgu prātu. Ārā zibeņoja, bet klusēja. Nostājos pie loga un gaidīju vētru, kas neskaitāmu lietus lāšu dancī drīz kļuva skaļāka par baudas balsi. Iešņaucu nāsī pēdējās biržakmens pulvera paliekas, izskaloju etviju un sacīju vētrai atvadas, pirms pienācīgi sasveicinājāmies.


Trūdoša koka smarža aicināja mani iekustināt ķermeni, atdoties galvassāpēm un atzīt, ka būs nepieciešams gaužam liels daudzums prieka zāļu, lai pirmās rīta stundas pārvērstu no neciešamām par bezrūpīgām un liegām.

Nerunīgi cilvēki katliņā vārīja olas un, mainoties dūmiem, lēnām zīmēja smaidus sejās. Citi klusi tēli meklēja vārdus uz skatuves. Pildīju filmiņu ar gaismu zinādams, ka šo atmiņu nespētu ilgstoši ierāmēt sev prātā.

Ēdām olas. Uzkodām fermentētu laumaskoka sakni un ar katru jaunu malku lūdzām piedošanu ķermeņiem, kuri negribīgi ļāva mums par tiem atkal valdīt. Citam gan vemt, pirms smieties un dziedāt.

Pirmā uzstājās meitene, kuras pinkainos, nemazgātos matus pušķoja koši dzeltens lakortas zieds. Mēs nezinājām viņas vārdu, taču viņa labi zināja mūs, caurdurot mūs ar patiesībām. Teātra grīdas jau sen ilgojās pēc skatītājiem, kuri līksmi vārtoties darīja tās spodras.


Piepeši sajutos izrauts no kopīga ritma. Nesapratnē lūkojos sejās, manīdams neredzētas krunciņas un vasaras raibumus, kas allaž nogludinājās ikdienas skatienā. Es vairs nepazinu šos cilvēkus. Sajutos svešs.

Aizvēris blašķīti, devos ārpus mijiedarbības ar priekšnesuma izpildītājiem un skatītājiem. Atļāvos uz brīdi nedomāt tieši neko.