Garastāvoklis:	weird
Mūzika:	silence

Ķidas un lāceņu ievārījums
        Jau no agra rīta ķidājot siļķes, es sajutu, ka sāku nelāgi ost. Pakasījis aiz auss, es ķēros pie lēta portvīna pudeles, taču tā izslīdēja no zivju iekšām ieziepētās rokas, trāpīja tieši pa kājas īkšķi un apgāzās sāniski, klunkšķēdama ārā sārtas straumes. Aši to pacēlu vertikāli. Tad nogāzos pats, jo pēc lielas aiztures, sevi pieteica sāpošais kājas īkšķis. Horizontālā stāvoklī sāku mokoši locīties uz grīdas, vienlaicīgi saudzīgi pieturot vīna pudeli, lai neizgāžas.
        Bet drīz vien man apnika locīties. Tādēļ, noslaucījis ķidas pret baltajām biksēm, strēbu vīnu no kakliņa. Patika! Virtuvē virmoja uzkarsētu siļķu aromāts, saules stariem laužoties caur logu. Vīns, lieliem malkiem plūda manā kuņģī, kas bija pilns ar iepriekšējās dienas eļļainajām šprotēm un lāceņu ievārījumu.
        Sareibu. Centos piecelties sēdus, taču apgāzu ķidu spaini un kārtējo reizi darīju teju tukšo vīna pudeli horizontālu. Zivju iekšu eļļa, kas atjaukta ar asinīm, lēnām plūda no asakaini zarnainā spaiņa manā virzienā. Manas baltās bikses sen vairs nebija baltas, tādēļ par to krāsu nemaz neuztraucos. Tā kā pēdējo vīna lāšu peļķe draudēja saplūst ar zivju iekšu tērcīti, es ātri to strēbu no grīdas virsmas. Paspēju.
        Vēl joprojām jutos pieļurbājies, taču piepeši vēlējos tīrību. Tā kā biju sareibis, celties kājās neriskēju un ar ne tik baltajām biksēm braukāju pa grīdu, cenšoties uzslaucīt ķidas. Pacēlis sagāzto spaini augšpēdus, es prātoju, kur pazudusi mana vēlme tīrīt kuņģi. Lūkojoties zarnās un asakās, es ļoti centos, taču tīrīšanas darbi nesanāca. Mēģināju pat ar pirkstiem, bet nekā.
        Viss process mani diezgan nogurdināja, taču pārsteidzošā kārtā pārvēta manu skatienu kristāldzidru un ekstemitātes mazliet mazāk ļodzīgas. Tādēļ uzmanīgi cēlos kājās. Novilku bikses un iemetu tās spainī. Jutos nežēlīgi izsalcis, taču ledusskapī atradu tikai saldo krējumu un diļļu buntīti.
        Tad nu graužot dilles, centos sakult putukrējumu. Skatījos ārā pa logu, kā kaimiņš izkāra netīru veļu un viņa apaļīgā sieva dancināja suni, pūšot sarūšējušā dūdā. Ļoti priecājos par kaimiņu draisko rītu. Protams līdz brīdim, kad pensionāri aizmirsa gan par suni, gan par veļu un sāka bezgaumīgi skūpstīties, atraujot un atlaižot bikšturus no kailās miesas un ļurinot viens otra nokareno kāju ādu.
        Sev iestāstīju, ka nepatika. Taču vietās jutos savādāk. Konfliktējošās domās tīts, pārkūlu arī putukrējumu. Drīz vien tajā bira arī manas asaras, kamēr ar pirkstu stūķēju mutē šo žilbinošo masu. Manīju, ka uz mani lūkojās izsalcis lops. Tas laizījās, jo acīmredzami kāroja pārkultā putukrējuma. No lopa bira spalva un pie pēcpuses tam neķemmētos matu kušķos bija ieaugušas fekālijas. Pacienāju lopu ar taukaino masu. Izmantojis izdevību, kad lops ir laisks un nepārāk agresīvs, ar rokām centos noraut fekālijas no kaķa pakaļpuses. Tās nepadevās rāvieniem. Par nelaimi arī lops drīz vien metās uzbrukumā ar izlaistiem, asiem nagiem. Saskrāpējis manas rokas, lops ņerkstēdams aizlaidās no zivīgās virtuves. Kņudošu rētu daiļotām rokām atsāku stūķēt mutē pārkulto saldo krējumu. Tā gan bija kļūda, jo tas vairs pat negaršoja pēc sviesta.
        Un tad es vēlējos doties ārā! Diemžēl atcerējos, ka biju tikko uzlicis mazgāties veļu un man nebija tīru bikšu. Atvēris veļasmašīnu, likumsakarīgi ieraudzīju tur slapju vešu. Veļas pulvera smarža mani tik ļoti šķebināja, ka pārkultais putukrējums, šprotes un vīns ar lielu nokavēšanos rāvās ārpusē maskēt šo neciešamo aromātu. Palūkojos padarītajā, taču nemaz necentos izdabūt lāceņu ievārījumu no veļasmašīnas un, to uzpildījis ar trauku mazgājamo līdzekli, uzsāku jaunu mazgāšanas ciklu. Nekas cits neatlika, kā kājās vilkt ķidainās bikses. Šīs bikses, kas mazliet saulē pažuvušas, likās ļoti ērtas. Protams apzinājos, ka uz tām mājoja sakaltušu zivju iekšu paliekas, toties likās, ka šādas tās man derēja kā uzlietas.
        Lops savukārt dusēja uz apaviem un šņāca. Ar kāju mēģināju padzīt to malā, taču ieguvu jaunas, kņudošas rētas uz pēdas. Lops atteicās kustēties. Atmetu šai nodarbei ar sāpošu roku.
        Basām kājām sen nebiju pastaigājies. Dīvaini patīkamā veidā mani šķebināja pensionāru mīlēšanās mazdārziņa komposta kaudzē. Sevis žēlodams, ātri un negribīgi skrēju prom pa mazu, sāpīgu oļu kaisītu ceļu, līdz vairs nebija dzirdama siekalošanās un sausas miesas rīvēšanās. Apsēdos, jo nopratu, ka oļu klātais ceļš paretis atšķaidīts ar stikla lauskām, kas tobrīd jau mājoja asinssārtā pēdā. Velkot ārā lauskas, nedaudz sagriezu rokas pirkstu. No tā izspiedās neliels daudzums asiņu, kas mani mazliet kārdināja. Pagaršoju. Patika! Lūkojos uz asiņaino pēdu. Mēģināju nolaizīt arī pēdu, taču nebiju tik lokans. Pēda turpināja asiņot, un tas mani mazliet biedēja. Atcerējos vecmammas stāstu par urīnu un izvilku no biksēm locekli. Pēc atvieglinoša brīža nāca divas atziņas - ir ļoti apgrūtinoši tēmēt uz pēdām sēžus; kā arī tās lāses, kas trāpa pēdai, ir caurduroši sāpīgas.
        Caur lielām mokām un vārtīšanos urīnā, pēdas pārstāja asiņot. Centos piecelties kājās, taču ļoti sāpēja. Nolēmu atlikušo ceļu rāpot, taču pieļāvu kļūdu, ceļu turpinot pa to pašu lausku-oļu taciņu, kas nu jau sadūra man ceļus un plaukstas. Viss tik ļoti kņudēja un asiņoja, ka nezināju, kur likties. Par nelaimi, biju arī pavisam iztukšojis urīnpūsli un vairs nespēju no locekļa izdabūt pat asinsapturošu lāsi. Aši ierāpoju zālē un ieņēmu kursu iepretim veikalam, kur tirgo taru. Manīju, ka zālē tikuši staidzināti vairāki suņi. Līdz veikalam biju jau iemanījies atšķirt to šķirnes un īpašniekus tikai pēc fekāliju izmēra. Diezgan steidzos, jo asiņoju, tādēļ daži ekskrementi tikās ar sakaltušajām zivju ķidām uz tik lieliski pieguļošajām biksēm.
        Veikals. Sāpošām rokām mēģināju atdarīt durvis, taču nespēju. Mēģināju satvert rokturi ar zobiem, taču, nošķēlis priekšzobam kaktiņu, pārtraucu. Nosēdos zālē un turpināju skumji asiņot.
        Mani uzlūkoja maza meitene ar balonu, kura krāsu nespēju noteikt, intensīvās saules žilbināts. Kņudošiem, sāpīgiem pirkstiem, es viņai sniedzu maku un lūdzu, lai atnes man apiņu nektāru. Viņa nesaprata daiļrunību, tādēļ vaicāju pēc alus. Meitene teica, ka alu viņai nepārdošot, taču viņa varot pacienāt ar bērzu sulām, līdz ierodas mamma. Bērns no tašas izcēla divu litru pudeli, kurā mājoja brūna sēne un, atvērusi vāciņu, nežēlojot mani, pildīja ar pārrūgušu sulu. Lai gan manāmi rīstījos, bērns turpināja pildīt manu kuņģi un draiski smieties. Visbeidzot, mutes dobumā tika ieskalota arī pati sēne, kas pārsteidzošā kārtā garšoja patīkami.
        Meitene visa procesa laikā nevaldāmi smējās, kamēr es, lēnām zaudējot asinis, gaidīju, līdz uzpildīsies urīnpūslis. Zaļā zāle tapa arvien sārtāka, taču urīnpūslis ne par pili pilnāks. Man lēkāja apkārt bērns, līdz ieradās viņa māte.
        Un tad es iemīlējos. Lai gan viņai bija atbaidošas saulesbrilles un caur rokassomiņas caurumiem ārā lauzās naidīgi vibratori, man viņa ļoti patika. Sapratis, ka sāku izkalst, es nezināju, cik daudz vārdus spēšu izteikt no mutes, kur priekšzobam sašķelta maliņa. No vienas puses, es varēju teikt, ka viņu mīlu. Taču, pat ja viņa mani iemīlētu turpat pie veikala, vārtoties zālē, es drīz vien noasiņotu no lauskām pilnajām rētām. No otras puses, es varētu viņai lūgt mani aplaistīt no vietām. Taču, pa ja viņai tīk tādi perveļi, es nebiju pārliecināts, vai viņa tobrīd nesa urīnu.
        Kamēr es ilgstoši domāju, mana mute izkalta pavisam un es paliku zālē nebildis ne vārda - noasiņojis un biksēs, no kurām sāka nolobīties saulē izkaltušās fekālijas un zivju ķidas.