Garastāvoklis:

hyper

Vēl mazliet pikostāstu

Edžus pamanīja, ka viņa zeķē ir caurums. Lāpot zeķi, viņš tā trinās, ka otrai zeķei izberza caurumu. Edžus nolēma lāpīt zeķes basām kājām, taču, lāpot zeķi, tā trinās, ka uzberza sev pēdām tulznas. Par laimi, pie dzīvokļa durvīm klauvēja tālbraucējs Brencis, nesdams spaini ar vareņikiem. Viņš savukārt bija noberzis elkoni.
Tad nu abi sēdēja karstā vannā un ēda vareņikus, klausoties ventilācijas lūkas skaņās.

Janīnai saplīsa viņas vienīgā ierakstu plate. Par laimi, viņai nebija plašu atskaņotāja, un, āvusi kājas gumijas zābakos, Janīna varēja doties uz tirgu paniņas atdzerties. Diemžēl tirgū plosījās putnu dizentērija un visos kaktos vemstījās baloži. Janīna apsēdās pie kanāla, izvilka kabatas radio un mērcēja kājas nenosakāmas krāsas ūdenī. Viņu uzrunāja peldošs dzejnieks un dzejā aicināja doties jūrā. Janīna pastiepa kāju, taču krāpnieks Janīnu pavilka zem ūdens.

Ludvigs jau trešo dienu mocījās ar caureju. Tā viņam sekoja un uzglūnēja šaurās pilsētas ielās.
Santa savukārt ataktiski šķaudīja, traucēdama ielu muzikantiem ritmiski muzicēt.
Bertoldam gan nebija ne vainas.

Iegādājies pilnu tūtiņu ar konfektēm, Vilnis atstutējās pret notekcauruli. Caurā tūta, izbārstījusi visas konfektes, skumdināja Vilni, kura priekšā no trotuāra bērni lasīja izbirušās konfektes. Vilnis sāka spārdīt bērnus, taču pazaudēja apavus, jo kāds tukls bērns tobrīd, gar kanālmalu skriedams, ar apaviem padusēs pazuda no Viļņa redzesloka.
Pirmsskolas vecuma bērnu banda laupīja Vilnim it visu. Ar pliku dibenu, bez konfektēm un sievas viņš palika viens pats uz vēsā bruģa.

Normunds izprašņāja ikkatru klaidoni, meklējot atbildes. Viņš atbildes meklēja notekūdens caurulēs un svešu sieviešu piedurknēs. Atbilžu meklēšana Normundu nogādāja gan atskurbtuvē, gan karcerī, gan prieka mājā. Par atbildēm viņš gan maksāja, gan centās tās piesavināties ar maldiem. Taču Normunds tā arī neatrada garmataino Annu, kas viņam nozaga košļenes no somas.

Viņš lūkojās debesīs un skuma. Ļodzīgs, viņš vēroja, kā lietuslāses nopil no deguna un caurdur miesu. Viņa bezrūpīgais smaids, zaudējis zobus, nošļuka līdz skumīgam. Izmirkusi šalle un pludojoša amputācija. Zaudējis visu krāšņo, viņš pamazām saļima un sasūcās zemē.

Pa kuģa klāju ripoja tukša tara, kamēr Uģis ar Zani sildīja reibumu pie siltā gaisa izplūdes caurules. Jūra bangoja gar kuģa bortu, un kaijas balināja tā virsbūvi.
Un viss vēl joprojām būtu bijis skaisti, ja vien histēriskā Zane, pārdabiska spēka pārņemta, nepārlidinātu Uģi pār bortu.
Un tā viņa peldināja vairāku kuģu kapteiņus. Pirātisms bija atgriezies ciema dīķī, ko vietējie aborigēni sauca par jūru.

Guna tā kratījās elektroniskās mūzikas ritmos, ka pazaudēja protēzes. Bezzobaina, tā rāpoja pa grīdu, meklējot protēzes gar draiskām kājām. Protēzes Guna neatrada, taču uzrāpoja kādu vilinošu caurumu grīdā. Lai gan slaida, Guna ilgstoši spraucās caur spraugu, izmisīgi vicinot kājas.
Reiz kādā tumšā pagrabā dullais Viktors eksperimentēja uz trakiem āpšiem. Viņa dzīve bija vienveidīga un vienmuļa. Viņš no rītiem raudāja un vakaros uzšķērda grauzējus. Dīrāt pelikānus un taisīt tarakānu krelles viņu vairs sen neiepriecināja. Līdz brīdim, kad viņš pamanīja griestu spraugā kājas. Kājas, kas graciozi spirinājās un piesmakušajā laboratorijā kustināja gaisu. Viktors stundām sajūsmā vēroja šīs brīnumainās, spalvainās ekstremitātes.
Guna ilgstoši spirinājās, līdz izsīka spēki. Dienām paskrienot garām, viņa notievēja tik ļoti, ka sprauga viņai kļuva par šauru. Ar švunku Guna iegāzās kaisles pārņemtā Viktora azotē, kas tobrīd nevainīgi jūsmoja par meitenes potītēm. Viņi saskatījās.
Tomēr Viktoram nepatika Gunas acu krāsa un viņa izvēlās no dullā Viktora apskāvieniem.

Pavisam cita Agnese sapņoja par varavīksnēm un dubļainām peļķēm. Naurim, kas tobrīd gaisā lidināja neapmierinātu zebieksti, riebumu izraisīja Agneses vasaras raibumainā seja.
- Tiš, tiš, īgnais Nauri! - uzteica Agnese, ar pirkstu Naurim norādot aptuvenu virzienu, kurp doties.
Nauris neapmierinātībā sarauca pieri. Zebiekste, izmantodama izdevību, ielīda kādā akmeņainā spraugā.
- Man mamma teica, lai izvairos no merkantilām sievietēm, kurām kapitāls svarīgāks par cilvēka dvēseli. It sevišķi no tik alkatīgām un cietsirdīgām, kas tuviniekus ir gatavas pārdot bez sirdsapziņas pārmetumiem, tikai lai pildītu kabatu ar skanošām monētām. Es vairs nevēlos klausīties par Tavām konfekšu piramīdas shēmām un krāpniecību bērnudārza biržā. Man ir kauns, ka man kaimiņos dzīvo Tu! Pietiek! Vairs nenāc pie manis spēlēties ar lellēm.

Saskandinājuši taru, pudeles brāļi atdevās sinhronai klunkšķēšanai. Pudeļu kaudze krājās, un garāmgājēji rājās. Visus pagalma kokus nolējuši, brāļi devās meklēt ābolu serdes vientuļās miskastēs. Viņus sveicināja noplukuši kaķi un ziņkārīgas vārnas.
Sametuši skrāpējošo radību strautā, brāļi, ķērcošu vārnu pavadībā, draiski vārtījās gar strautu, kur meitenes ar sarkaniem baloniem un stīpām iztukšoja suņus. Pievārtījuši pilnas žaketes ar plastilīnu, viņi atkorķēja pēdējo pudeli un drūmi lūkojās, kā ikkatrs malks zudināja smaidus no sejām.
Pienāca īgns večuks ar spieķi un sāka brāļus bakstīt un aizrādīt par nepiedienībām. Pacēluši šo punduri aiz kājas, brāļi izkratīja večuka pensiju un aizlidināja šo strautā. Kamēr pensionētas, vārgas miesas mirka seklā strautā, brāļi ar jaunām naudiņām kabatās devās uz bodi.

Ieslēgusi ventilatoru, Žanete vēroja, kā tas kust. Žanetei nebija matu, taču viņa iztēlojās, kā tie plīvo. Apēdusi biezpienmaizi, viņa sāka bakstīt guļošos pļēgurus, kas horizontālā stāvoklī sedza viņas laminātu.
- Draugi dodamies pastaigā! - viņa kliedza, dunkājot vaidošos ļurbabikses ribās.
Vairāk par nepatikas skaņām guļošie gan neizdvesa. Žanete ķēra tos aiz kājām un vilka lejup pa kāpņu telpu. Grādīgā malkotāju galvas dauzījās pret pakāpieniem, Žanetei līksmi smejoties. Sakrāvusi spirtotās izelpas īpašniekus ķerrā, viņa lēnā ripojienā stūmās prom.
- Vīīī! - pārlaimīgu skaņu dvesa Žanete, kas pār tilta apmali izgāza ķerru.
Viņas draugi uzpeldēja dažas dienas vēlāk. Kļuvuši vertikāli, viņi devās uz kantori bīdīt naudas un pelnīt iztiku.

- Cik garšīga zapte! - sajūsmā iekliedzās speķainais Igors, no kura kabatām ārā bira pīrādziņi. Viņš aizmeta burciņu un, iespraudis salmiņu saldā krējuma pakā, devās uz konditoreju, kur viņu gaidīja draudzenes kalorijas.

- Man šķiet, ka baterija nav jāņem ārā! - mazliet uztraucies bilda augsti godājamais Liepiņa kungs, kas pašrocīgi centās salabot elektrokardiostimulatoru.

- Cik? - prasīja pensionārs.
- Seši! - atcirta jaunā dāma pretim.
- Sešu nebūs, došu četrus un buču uz vaiga! - teju klepodams kaulēties mēģināja kaulainais pensionārs ar aptiekāri, taču pretī saņēma belzienu ar muguras ziedes tulbiņu.
- Vai jūs par mani ņirgājaties? - iesaucās dusmīgā aptiekāre un sāka mētāt tabletes pa gaisu.
- Jūs domājat, ka zāles ir par velti? - viņa turpināja, šļakstinot klepus zāļu pudelīti pār leti.
- Jūsu izkaltušās lūpas neskars manu vaigu! - jaunā dāma teju ieķērcās, žonglējot ar iztītām marlēm un briljantzaļā iepakojumiem.
- Pietiek! - gala vārdu teikusi, viņa izskrēja no aptiekas, iekāpa pirmajā prāmī un devās jūrā. Jūrā viņa atrada laimi, rakstīja emuārus un eļļoja mazu kuteru dzinējus.

Haralds iegrieza pudeli un bučoja visus pēc kārtas. Gan lopus, gan mēbeles, gan istabas stūrus. Reiz istabā ienāca Juris un, neveiksmīgi nostājies pudeles priekšā, saņēma kaislīgu Haralda skūpstu. Izgājis ārpus mājas, Haralds bučoja gan asfalta, gan zemes ceļu. Drīz vien Haraldam sāka sūrstēt lūpas un viņš apsēdās pie kāda kastaņkoka. Viņš tam stāstīja par mīlestību un kaisli, taču pretī saņēma tikai asu kastani pa pieri. Bet tad viņš manīja sētnieci Mariju, kas tobrīd skūpstījās ar slotas kātu. Gaisā plīvoja patīkams galdniecības orģijas aromāts.

Nav jau tā, ka runcis alka mirkt šampūnainā bļodā, bet tomēr nesmirdēt pēc reņģēm tam tīka. Mērcēdams ķepas, viņš sapņoja par kosmonautiku un prātoja, vai ārpus šīs pasaules, kaut kur tālu prom, kādā ziepjainā krāterī uz svešas planētas, mirka tāds pats nelāgi smirdošs lops un luncināja kaut ko līdzīgu astei. Un ja tas mirka - vai domāja to pašu?

Sapulce ritēja jau trešo stundu, un Alberta vēders sāka nemierīgi urkšķēt. Draudīgus skatienus viņa virzienā raidīja kolēģi, kas tikpat īgni gaidīja pusdienas. Drīz vien telpā savu debiju pieteica urkšķošais koris, kas pretendēja būt skaļāks par kārno prezentētāju, kas, iepriekš bulciņas saēdies, nelikās ne zinis un turpināja gvelzt tukšus vārdus. Prezentācijas, slaidi, tabulas un grafiki. Gada pārskati un prognozes. Nevienam citam šīs lietas neinteresēja. Kēksi, sviestmaizes un putras. Cepta zivs un frikadeļu zupa. Šīs bija tās lietas, kas lika visiem kaukt. Saspīlējums kāpa, līdz kāds piecēlās kājās un bļāva.
- Da lampočki! Nevēlamies mēs Tavus skaitļus un līknes! Dod mums ceptas pankūkas un mednieku desiņas!
- Jā! - iekliedzās kāds tikpat izsalcis vēderdziedātājs.
Drīz vien unisonā visi izsalkušie pieprasīja pusdienas un, pastūmuši paēdušo knariņu malā, skrēja iepretim ēdnīcai.
Ēdnīca gan bija slēgta, jo importa lopam manītas trihinellas.

- Sveiks, čabulīt!
- Sveika, mīlulīt!
Tīruma malā ar asnainiem kartupeļiem rokās raudāja vientuļais Ģirts. Viņš ierakās zemē līdz viduklim un izlikās par kartupeli. Iereibušais traktorists šo joku nesaprata un turpināja ecēt.

Izēdis tūristu brokastu konservbundžu, niknais Einārs uzdzēra degvīnu. Jau trešo dienu pagasta bodē pārdošanā nebija reņģes. Drebošām rokām Einārs centās noaut čības, tās nomainot pret zābakiem. Viņa skatiens pludoja un ekstremitātes gausi nepadevās prātam. Uzvilcis vienu zābaku un otru tā aptuveni, Einārs vēl mazliet pavārtījās pa grīdu, līdz slējās augšup, pieturoties pie durvju roktura. Neveikli sagāzies uz trepēm, viņš izvēlās pa parādes durvīm, ņurkstošs un īgns. Viņa kājas, gurdenas un kontuzētas, vairs viņu nespēja turēt vertikālā stāvoklī.
Izmisīgi vicinot īkšķi, Einārs nostopēja kādu ķerru, kas līksmi ripoja uz taras tecināšanas vietni. Izgāzts pie bodes, stāsta varonis pēdējiem spēkiem ierāpoja pa automātiskajām durvīm, kas teju nemanīja šo horizontālo bodes apmeklētāju.
Reņģes vēl joprojām nebija atvestas. Einārs, savilcies čokurā, atdzisa turpat uz vēsajām bodes flīzēm.

Haralds bija diezgan vēss džekiņš. No rītiem viņš malkoja paniņas un pēc brokastīm zaga kvēlspuldzes no neaizslēgtiem daudzdzīvokļu pagrabiem. Pilnu maisu ar spuldzītēm viņš iztukšoja uz gājēju tilta virs lielceļa, kur līksmu smieklu pavadījumā spuldzītes šķīda pret automašīnu stikliem. Atlikušo dienas daļu viņš pavadīja, bēgot no nikniem vējstiklu īpašniekiem, kurus viņš veiksmīgi noslidināja no pakaļdzīšanās takas ar taktiski izlietu zivju eļļas šalti. Vakaros Haralds nemazgāja kājas, bet blandījās pa māju jumtiem, grozīdams antenas.
Kādu dienu Haralds nosirmoja un palika garlaicīgs.

Helēna bija diezgan piezemēta meitene. Pa vakariem viņa taisnoja greizas antenas uz māju jumtiem un pēcāk mērcēja kājas bļodā. Brīvbrīžos, kad Helēna autoservisā nemainīja bieži bojātos vējstiklus, viņa aizrāvās, susinot ar dvieli eļļainas peļķes, kas mīklainos apstākļos uzradās gājēju tilta apkaimē. Agros rītos, pēc degvīna glāzes, Helēna pārdeva sveces visiem tiem, kas kāroja ievārījumu pie pankūkām, bet maldījās tumšos pagrabos, kur nozagtas spuldzes.
Ar katru sirmo matu Helēna palika arvien dzīvespriecīgāka.

Vientuļš zandarts peldēja pa ezeru. Vēsās dienās viņš mitinājās cauros zābakos, bet siltākās - centrifūgas bunduļos. Viņš kāroja grauzt augstsprieguma vadus, taču nemācēja augstu lēkt un apzinājās, ka ir zivs. Zandarts centās pārgrauzt gumijas laivas, taču tās viņam negaršoja un makšķernieku bija diezgan žēl. Viņš kāroja ihtioloģiskas zināšanas, taču vairāk par to, ka pats ir zivs, nespēja saprast.
Tumšos rudens vakaros zandarts slīka depresijā. Nonācis bezizejā, viņš iekodās vienīgajā glābiņā - kādā sliekotā āķi. Bet arī nāve zandartu nevēlējās un tas ar cauru žokli atgriezās ezerā.

Vitauts ilgstoši spēlējās ar zobu bakstāmo un rīsiem, līdz tika izlidināts no ēdnīcas. Viņš turpināja spēli kādā tāla kontinenta restorānā, taču drīz vien nonāca uz ielas. Vitauta acīs mirdzēja azarts, taču remdēt to šo kāri viņš nespēja.
Kādu dienu aizdomīgs garāmgājējs mētelī, ar spalvainām kājām un pavisam nemaz bikšu, Vitautam ausī iečukstēja slepenu ziņu. Kopš tā brīža Vitauts pavadīja naktis pagrīdes rīsu ūķī, kur rīsus bakstīja tikpat apsēsti domubiedri. Tur viņš satika kaulaino Baibu bez svārkiem un bez goda. Baibu Vitauts baksta vēl šodien.

Laipnais miskastnieks vēlējās apskaut ikkatru, taču pretī saņēma tikai atraidījumu un nepatiku. Bet viņš tāpat mēģināja. Skrēja pakaļ, ielenca un negaidīti laupīja atkritumu tvertnēs. Viņš ar sevi lepojās, jo caurmērā bija foršs zellis.

Uzkāpis ielas apgaismes stabā, Miķelis vairs nezināja tādu ceļu lejup, kas nav straujš. Tādēļ viņš centās rāpties augstāk. Apķēries ap gaismekli, viņš jutās vēl bezpalīdzīgāks. Pāri ielai norisinājās ķīviņš, kur uzcirtusies kundze pļaukāja brangu tēvaini ar palieku zivi. Miķelis sasmējās un nokrita no ielas apgaismes staba.

Viens pēc otra dokumenti tika saskavoti Jūlijas rokās. Godīgi sakot, viņai tas sen jau bija apnicis. Viņa novilka biezstiklu brilles un, izlaidusi matus, atļāvās būt daiļa. Diemžēl vājredzīgais Niklāvs, tikko izvilcis kontaktlēcas, palaida garām iespēju iemīlēties. Tipiska oftalmologu sazvērestība!

Vinetu skāra slimība. Slimība neķītri taustīja vietās. Viņai tas patika.