Garastāvoklis:

grumpy

Artēmija šķūnis
Izkratot grabošas skrūves no dzirksteļojošas iekārtas, Artēmijs apjauta, ka nemaz nemāk skrūvēt bez skrūvgrieža. Tāpēc likumsakarīgi viņa nagi bija aplauzti un viņa skrūves - vaļīgas. Artēmijs nospļāvās, izštepcelēja dzirksteļojošo iekārtu no gaisā iekārtas rozetes un nolādēja smalko, pazudušo skrūvgriezi, kas viltīgi slēpās aiz viņa auss.
Laiks bija relatīvs Artēmija šķūņa pasaulē. Viņš, nezinādams vai tur rīts vai vakars, nolēma, ka ir jābrokasto. No palielas mucas ar uzrakstu "5w30" Artēmijs mazākā bundželē ielēja kafijai līdzīgu šķīdumu, iemeta spirāli un, atlaidies padilušā krēslā, atdevās pornogrāfiska satura izdevumiem, kas, plankumaini un daļēji pielipuši pie darba galda virsmas, vēstīja par sen pagājušu dekāžu aktualitātēm kaimiņu republiku erotikas nozarē. Pēc brīža bija gatava iespējams kafija, iespējams nolietota sintētiskā eļļa. Artēmijs, izņēmis spirāli un satvēris karsto skārdeni ar milzīgām knīpstangām, lēnām tukšoja tās saturu, jūsmoja par pārfotografētām vagīnām un pildīja robus savā tehniski vientuļajā eksistencē.
No elektroinstalācijas vadiem nokārtu šķūņa durvju puses atskanēja klauvējiens. Manījis, ka caur durvju spraugām spraucās gaisma, Artēmijs nosprieda, ka ir dienas gaišais laiks. Tas, vai arī kāds labvēlis ir nomainījis spuldzi otrpus durvīm. Kamēr Artēmijs ritināja vaļā varbūtības teoriju, atskanēja otrs klauvējiens. Nu jau spēcīgāks.
-"Cik nepieklājīgi ļaudis!", pie sevis nosprieda Artēmijs un soļoja iepretim durvīm, dažādām skrūvēm un uzgriežņiem čīkstot zem viņa zandelēm.
Pavēris durvis, Artēmijs apžilba. Daļēji no spožās gaismas, ko izstaroja spožā saule nevis neesošā spuldze, bet vēl jo vairāk no 'vietām', kas stutējās viņam priekšā. Artēmijs, gandrīz ieslīcis bezgalīgā siekalošanās un blenšanas ciklā, tika pārtraukts.
-"Sveiki, esmu Darja, Valērija māsa."
Artēmijam no nosvīdušās auss nokrita pazudušais skrūvgriezis.
-"Kāda, kāda māsa?", Artēmijs, teju nespējīgs izdvest šos vārdus, nu jau vērsa savu nepieklājīgo skatienu meitenes virzienā.
-"Valērija...Vaļeras...māsa.", domīgi izteicās meitene.
-"V-V-Vaļera?! Nu ko jūs uzreiz neteicāt?", stostīdamies Artēmijs centās izrādīt viesmīlību, aicinot šo būtni iekšā šķūnī. Nedaudz apdomājies, Artēmijs saprata, ka tā bija grandioza kļūda.
-"Vienu mirkli!", pacēlis rādītājpirkstu augšup, izbīlī izteicās izmisušais jaunietis, kas aši skrēja atdalīt pie darba galda pielipušo pornogrāfiska satura izdevumu kaudzi, kas negribīgi, taču atdalījusies no virsmas, aši aizlidoja mirkt 5w30 mucā.
-"Laipni lūdzu!", nu jau mierīgākā balsī izteicās pie darba galda aizdomīgi stāvošais Artēmijs, kas ar plaukstu centās apslēpt pielipušas, pārfotografētas vagīnas paliekas.
-"Es tik uz brīdi!", izteicās meitene un turpināja, "gribēju nodot ziņu no Valērija, ka pilsētas tirgū ir tazistoru jaunpievedums"
-“Tranzistoru!”, dusmīgi palaboja Artēmijs, gandrīz atraujot plaukstu no neķītrā darbagalda.
Nesapratusi kļūdas iemeslu, Darja turpināja, “Nu lūk, Valērijs - nevīža ir apdedzinājies ar lodāmuru...”
-“Atkal!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs.
-“...un iedeva ar sarakstu ar trazistoriem, ko vēlās, lai jūs iegādājaties. Teica, ka Jūs zināšot, ko ar to iesākt!”, pabeidza Darja, saņemot dusmīgu Artēmija murminājumu pretim.
Saruna bija ačgārni īsa, taču pat Artēmijs neatcerējās, kā tā noveda līdz Darjas automašīnai, ar kuru viņa apsolījās Artēmiju aizvest līdz iepriekšminētajam tirgum. Acīmredzot, pašai ļoti kārojās tikt pie jaunām šmotkām un kosmētikas. Lai gan tirgus nebija sevišķi tālu, Artēmijs nespēja atteikt meitenes labsirdībai.
Darjas automašīna bija veca, parūsējusi un iedarbināta grabēja kā no kalna ripojoša, uzgriežņu pilna kafijas bundža negaisa un krusas laikā. Artēmijam par izbrīnu, automašīna izkustējās no vietas un drīz jau grabinājās iepretim pilsētai.
-“Artēmij, kas jūs esat par cilvēku. Mans brālis jūs bieži piemin, taču šķiet Jūs nemaz nepazīstu. Kādas lietas jūs interesē? Ar ko jūs nodarbojaties?”, Darja neveiksmīgi centās uzsākt sarunu.
Savukārt Artēmijs neveiksmīgi centās visus jautājumus pierakstīt piezīmju blociņā. Tad sapratis, ka nespēs noformulēt korektas atbildes sociāli pieņemamā laika periodā, centās atbildēt uz tiem tik un tā.
-“Es nodarbojos ar lietām, kuras man interesē. Pazīstu jūsu brāli un, iespējams, citus cilvēkus. Artēmijs”, Artēmijs stostoties atdarināja sarunu.
-“Un vispār man ir grūti atbildēt uz tik daudz jautājumiem”, viņš turpināja, cenšoties pārvarēt vēlmi šķaudīt un jau priekšlaicīgi meklējot brīvu vietu kabatas lakatiņā, kas sen jau bija pārsniedzis savu kapacitāti un atgādināja kārtainās mīklas pīrādziņu.
Artēmijs bija vienkāršs cilvēks. Viņas bārdas rugāji liecināja par viedumu. Viņa biežās šķavas liecināja par augstdzimtību, un viņa kabatas lakatiņš liecināja par baktēriju orģiju. Neskatoties uz trūkumiem, Artēmijs kaut uz brīdi centās būt valdzinošs. Viņš zināja, ka dzīve viņam nesniegs daudz iespējas un šī iespēja, iespējams, būs viņa pēdējā iespēja. Diemžēl Artēmijs pieļāva rupju kļūdu, pieņemot ka Darja, kā jau Vaļeras māsa, iespējams, ir pazīstama ar elektronikas pasauli.
-"Klau, ja kas...man jau ir vesels maiss ar KT807Б tranzistoriem!", Artēmija plānas sviedru kārtiņas pārklātās lūpas kustējās šarmantās vibrācijās.
Meitenes nesapratnē novērsa skatienu no ceļa un, izliekoties kaut nedaudz pieklājīga, piemiedza ar aci, tūlīt pat to vēršot atpakaļ satiksmē.
-”Turklāt tie ir pavisam jauni. Neesmu nevienu pašu nolodējis”, Artēmijs neatlaidīgi, raustītā balsī bārstījās ar šarmu, taču meitene turpināja izbrīnu ar frāzi, "ja jau Tev ir tik daudz to trazistoru, tad kādēļ Tu vēlies vēl iegādāties dažus?"
Artēmijs, negaidīdams šādu atbildi, aiz pārsteiguma aizrijās, sāka haotiski klepot un tvert pēc gaisa. Darja tūliņ pat bremzēja un, izkāpusi no auto, steidza šarmantajam jaunietim atbrīvot elpceļus, kas neizbēgami noveda pie neieplānotas tuvības.
Artēmijs ikdienā nebija radis redzēt apjomīgas 'vietas'. Vienīgās 'vietas' viņa dzīvē atradās plaknē - teju antikvariāta vecuma erotiska satura izdevumos vai ASCII drukā uz 87. gada ražojuma Robotrona. Šī papildus dimensija darīja Artēmiju tramīgu. Līdz ar elpas atgriezšanos mirkļa tuvība beidzās un, Artēmijam vienlaicīgi par atvieglojumu un vilšanos, abi klusēdami turpināja ceļu uz tirgu. Klusēdami daļēji tāpēc, ka Darja piedalījās automašīnas ātrumkārbas pārnesumu loterijā un visu uzmanību veltīja pareizai ātrumu izvēlei. Daļēji, protams, arī tāpēc, ka Darju pārsteidza tas, ka Artēmijs kārtējo reizi izšņauca nāsi iekš kaut kā, kas varētu būt tikai pīrādziņš.
Piestājuši brīvā vietā pie tirgus, jaunieši izkāpa no auto. Pie elektronikas plača bija saslietas vairākas brezenta teltis gar kurām ripinājās tukšas degvīna pudeles un sintētiskās eļļas kanniņas. Gaisā virmoja svaigas elektronikas smarža, kas Artēmijam radīja sajūtu, ko varētu raksturot ar atdzesētu uzgriežņu ripojumu pa muguru karstā vasaras dienā.
Ašākie un prātīgākie kolekcionāri, modušies no iepriekšējās nakts elektro-burziņa, jau stāvēja garās rindās pēc jaunpieveduma, kamēr lēnākie un iepriekšējā vakarā pārelektrizējušies kolekcionāri turpināja krākt teltīs.
Darja devās šmotku iegādē, kamēr Artēmijs, teju negribīgi, ienira tranzistoru pasaulē.
-“Es esmu kolekcionārs. Es kolekcionēju retus tranzistorus!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs. "Tas ir mana aizraušanās. Un kādas lietas interesē Jūs?", viņš turpināja vēl klusākā balsī un nopūtās, par savu nespēju uzturēt sarunu.
Elektronikas placī savests bija krāšņs sortiments gan populārāko, gan eksotisko tranzistoru klāsts no tālām aizkalnu republikām. Artēmijs nostājās kādas rindas gala malā un, izvilcis miniatūru tālskati, lūkojās uz pārdošanā izliktajiem tranzistoriem, spriežot vai vispār ir bijis vērts stāvēt šīs rindas galā. Viņam priekšā tikmēr aktīvi rosījās kolekcionāri, kas, rokās turot lielus albumus, 'mērījās' ar ielaminētiem tranzistoriem. Citi, savu kārtu gaidošie, savukārt atdevās erotiska satura košļeņu faņķiku spēlē, ik pa brīdim viens otru apvainojot krāpniecībā, aizliegtu paņēmienu pielietošanā un paretis iebiedējot ar attāliem radiem, strādājošiem apsardzes, gatera vai citā šķietami iebiedējošā jomā, kas pēc viņu izsaukuma tūliņ pat būtu gatavi nākt un kolektīvi aizstāvēt aizskarto cieņu.
Rinda bija gara un tikpat lēna. Artēmijs jau bija paspējis nodedzināt savas bālās ekstremitātes, mainot to krāsu no līķa baltās uz kečupa sarkano. Pārkarsušais, sarkanais jaunietis, dusmīgi gaidīdams savu kārtu, atritināja Vaļeras doto lapiņu, kas pārsteidzošā kārtā nesaturēja Artēmijam nevienu zināmu tranzistora šifru, bet gan garu sarakstu ar lietām, kas patīkot un nepatīkot Darjai. Neattapīgais Artēmijs, nesapratis Valērija mājienus, pieļāva, ka lodāmura apdedzinātais kolēģis sirgst ar drudzi, atgremojot delīriju papīra formātā. Ieritinājis patīrīti atpakaļ kabatā, Artēmijs turpināja nīkt saulē.
Pavisam nedrīz, gandrīz pienāca arī viņa kārta.
-"Man lūdzu VISUS!", Artēmija priekšā izteicās kāds pavecs kolekcionārs ar milzīgām, biezstiklu brillēm, kas iespējams bija smagākas par viņa galvu. Pārsteigtais tirgonis, protams, neiebilda un tūliņ pat avīzes tūtiņā kolekcionāram sabēra visus atlikušos tranzistorus. Tā...bija pēdējā pile sarkanā Artēmija pacietības. Vārgi uzsitis dūri uz tirgoņa galdiņa, viņš pieprasīja savu tiesu, kas īsu brīdi pēc pieprasījuma nogādāja Artēmiju gādīgos apsarga apskāvienos, kustamies tirgus izejas vārtu virzienā.
Izlidināts no tirgus, Artēmijs nopūtās un devās Darjas automobiļa virzienā, pa ceļam dusmīgi spārdot kādu sintētiskās eļļas kanniņu. Auto bija piekrauts pilns ar šmotkām, nearomātiskām tējām un lētu kosmētiku. Atslēga atradās aizdedzē, taču no meitenes ar izcilajām 'vietām' nebija ne miņas.
Piepeši no kādas tumšas vārtrūmes atskanēja iepriekš pazīstamas balss spiedziens - "PALĪGĀ!", kam tūlīt pat sekoja spalgi čīkstošas gumijas skaņa, kas brīdi vēlāk atklāja sevi baisa, melna auto veidolā, kura virsbūve bija dekorēta ar retiem tranzistoriem. Pie stūres - tumšas ādas krāsas vīrietis ar kuplām ūsām un draudīgu platmali.
-"Viktors Diode!", iesaucās Artēmijs, piesaucot tālo republiku alkatīgākā tranzistoru kolekcionāra iesauku, kas saviem atslēgas vārdiem - "rekets, laupīšana un elektronikas viltošana" - taisījās pievienot arī "sieviešu laupīšana".
Artēmijs aši ielēca Darjas auto un, nostūmis 'šmotkas' no priekšējā paneļa, centās to iedarbināt.
Artēmijam bija aptuvens priekšstats kā vadīt automašīnu. Agrā bērnībā Artēmija tēvs viņu, kopā ar divlitru stiprināto alu kā līdzbraucēju, iemetināja improvizētā, pašdarinātā tankā, solīdams dēlu izlaist tikai tad, kad šis būs apguvis braukt prasmi. Pusotru dienu vēlāk, uz uzrakta lauka pie sagāztas bērzu birzes no pievemtās karamašīnas izvēlās kontuzēts bērns, kas apsolījās, pirmkārt - vairs nekad nevadīt neko, kas pat attāli atgādina automašīnu; otrkārt - nekad nedzert ko stiprāku par kefīru vai kafiju no eļļas bundžas.
Iekāre, protams, mainīja Artēmija priekšstatus par braukšanu.
Atskanēja intensīva grabēšana un, satvēris stūri, Artēmijs piepeši sajuta stiprināta alus nelabuma refleksu, taču, to pārvarējis, viņš trieca pedāli automašīnas izrūsējušā grīdā un jau pēc brīža klabēja nopakaļ " Melnajam Tranzistoram". Ātrumkārbas pārnesumu loterija nebiedēja šo tankā rūdīto jaunieti, taču lielgabala un divlitru stiprinātā alus trūkums to mazliet mulsināja.
Spraiga pakaļdzīšanās. Artēmijs, skaļi grabot, sāka pietuvoties "Melnajam Tranzistoram".
Viktors, izdzirdēdams nevēlamu grabēšanu nopakaļ, palielināja ātrumu, taču par skādi - akumulatoru, elektronikas asorti un bagāžnieka pasažiera piekrautais "Melnais Tranzistors" negribīgi rūca pretim un atteicās lidot virs atļautā ātruma. Likumsakarīgi, pa automašīnas logu sāka birt motociklu akumulatori, ko viltīgais Viktors taktiski lidināja, lai apturētu viņam sekojošo grabuli.
Akumulatori triecienā šķīda, skābei izšļācoties pa karstā pēcpusdienas saulē uzkarsēto asfaltu. Tomēr šis sērskābais (spell check vēlās likt - 'peroksisērskābais'. Nudien, NĒ!) ceļš nebiedēja Artēmiju, no kura braucamrīka logiem asos izvairīšanās manevros izlidoja pa 'šmotkai' un lētam acu zīmulim. Viņš bija determinēts izglābt Darju no Viktora ķetnām. Ne tik daudz ķetnām, kā visdrīzāk - no bagāžnieka.
Akumulatorus mētājošais Viktors bija efektīvi samazinājis sava braucamrīka svaru un pamazām sāka atrauties no Artēmija. Taču viņa pēdējā izmestā skābes bumba izrādījās liktenīga. To rokās nenovaldījis, Viktors neveiksmīgi sagrieza "Melnā Tranzistora" stūri tā, ka tas lielā ātrumā nesās iepretim kāda nelaimīga tilta margām.
Milzīgs blīkšķis. Artēmijs, tikko iepazinies ar bremžu pedāli, uzreiz ar to atdevās intīmās attiecībās, kas rezultējās spalgā riepu čīkstoņā un, inerces iekustinātas, lētas kosmētikas lidojumā pa automašīnas salonu.
Artēmijs, atklepodams pūderi un noslaucījis nearomātisku tēju no sviedrainās sejas, aši izlēca no humpalautiņa, kas tika nostādināts tik dažu soļu attālumā no "Melnā Tranzistora", kas, taranējis tilta barjeru, bīstami šūpojās uz tā malas. Atrāvis sērskābā asfaltā čurkstošo zandeli, Artēmijs piesteidzās pie "Melnā Tranzistora" un pēdējiem spēkiem apturēja tā bīstamās svārstības. Tam sekoja pusdzīvā, toties dusmīgā Viktora replikas aizkalnu republiku valodās, kas atbalsojies upes krastos, saniknoja ikvienu aizsnaudušos makšķernieku.
Uzmanīgi atvēris bagāžnieku, Artēmijs tika nolikts skarbas izvēles priekšā. Tur atradās vietām daiļā Darja, ko viņš vēlējās noprecēt un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Bet, turpat blakus, atradās arī milzīgā polipropilēna kastē iepakoti reti lieljaudas augstfrekvences tranzistori, ko Artēmijs varētu salodēt uz goda shēmas un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Viņš saprata, ka izglābt varēja tikai vienu. Turklāt, Artēmijam nepatika pieņemt zibenīgus lēmumus. Tomēr, zibenīgi izspiedis sviedru jūru no pieres, viņš izstiepa roku bagāžniekā, kuru tūlīt pat saķēra Darja, aizkalnu republiku rupeklībām skanošajam "Melnajam Tranzistoram" iegāžoties upē.

Jā, Artēmijs Darju noprecēja, iemitināja šķūnī un atļāvās aiztikt 'vietās'. Taču Artēmiju nekad neatstāja apziņa, ka viņš patiesībā stiepās pēc tranzistoru kastes. Artēmijs klusēja, taču tas viņu mūždien grauza.