Garastāvoklis:

bored

Alas dēļu grīdā
Kalsnajam Igoram atkal spīdēja ačeles, jo viņš viens pats, sačokurojies kādā istabas stūrī, izēda Ļenas tantes dzērveņu ievārījumu, kura virskārta bija noaugusi ar pamatīgu pelējuma segu. Ar vienu slābanu roku burkā un otru - lipīgu uz nodzērveņotajām sporta bikšelēm, Igors pārlaimībā skaitīja visas tās telekomunikācijas iekārtas, ko piespiedu kārtā bija atsavinājis jocīgā mēlē runājošiem jaunēkļiem.
Igors bija aizmirsis skaitļus, taču piepeši uz tapetes parādījās koši sarkans, starojošs sešinieks, kas pa sienu plūda kā dzērveņu ievārījums. Izkārta mēle paliecās tam pretim un centās to nolaizīt. Ar garšas kārpiņām skāris iedomu krāsas, Igors secināja, ka tās viņam garšoja. Ripinoties pa dēļu grīdu viņš izlaizīja visus istabas stūrus, līdz šķita, ka ir pagaršojis visu, ko šī istaba viņam spējusi dot. Bet nu tomēr sapuvusī sprauga dēļu grīdā viņam nelika mieru. Klusā balstiņā vinš lūdza:
-"Ķitmīt, ķirmīt! Nāc ārā. Es vēlos Tevi nolaizīt!".
Taču ķirmīts nenāca.
Igors nabadzīgi, lipīgās, slābanās rokas starp kājām iespiedis, šūpojās uz carumainās dēļu grīdas un vēroja, kā košā zapte lēnām aizslīdēja gar sienu, gar gareno grīdas dēļu spraugām uz ķirmīša pagrīdes valstību.
Izkāris skabargām apsēsto mēli, Igors sāka izmisīgi kasīt kāju. Aplauztiem, netīriem nagiem viņš rāva ādu nost no kādas uzbāzīgas niezītes, mazliet virs ceļgala. Plēšot slāni pēc slāņa, viņš nonāca līdz kādai zemādas aliņai, no kuras viņu sveicināja smaidīgs ķirmītis. Ķirmītis pamāja ar rociņu un ienira epidermas aliņā.
Ievilcis skabargaino mēli atpakaļ mutē, Igors izbīlī centās pielekt kājās, taču viņa novājinātās ekstremitātes viņu vairs nespēja noturēt stāvus. Nogāzies uz dzērvenēm nošķiestā mūļa, viņš nevarīgi iepriekš neredzētā spogulī vēroja, kā laimīgais, dziedošais ķirmītis viņu sacaurumoja līdz brīdim, kad iestājās tumsa.