ak Dievs, cik ārprātā izmisusi es esmu, lai ķertos pie sava vecā un aizmirsā konta šeit.neatceros, kad pēdējo reizi te iegriezos, bet tas noteikti bija ar domu - es nekad vairs nenākšu atpakaļ. bet sakāmā man ir tik daudz, blogger vienkārši kategoriski atsakās iet un tad šī ir tā vietiņa, kurā es vienmēr varu paslēpties.
pēdējās dienas man likās, ka es vienkārši eksplodēšu. es taču rakstīju katru dienu, katru mīļu dienu, bet tagad ir pagājušas jau gandrži divas nedēļas, mani prikstiņi ir zaudējuši veiklību, bet es gribētu, lai viņi varētu pierakstīt visu to, kas man ir sakāms un neko neaizmirstu!
ir pavasaris! pavasaris, mīļie! šodien ar Z. un L. staigājām pa veikaliem un meklējām pavasara mēteli, aizgājām uz Vērmanīti un tur sēdēja trīs klasesbiedrenes jau priekšā. zināmā mētā tā bija kaut kāda vilšanās, jo es negribēju zināt, kādas ir viņu nodarbošanās vai LEKSIKA ārpus skolas, bet, iespējams, ka es gluži vienkārši esmu šausmīgi vecmodīga un man nemaz nav nekādas nojausmas, kā cilvēkiem ir jādzīvo. viņas ir tīri foršas, man prieks ar viņām parunāties. it sevišķi prieks ir par E. un to, cik viņa ir neeeeeenormāli smieklīga. man liekas, ka šitais nerakstīšanas laiks ir iesitis robu manā izteiksmē. būs jāsatrennējas.
vēl es gribētu mēģināt izrakstīt visas tās emocijas, kas mani nomoca jau kopš sestdienas rīta. pēc visai wiiiiild vakariņa es sēdēju gultā un sapratu, ka mans LONG LOST FRIEND/DISORDER ir atpakaļ un bļegģgg, es nezinu, ko lai dara, ja nevaru dzīvot bez TERAPIJAS. tas ir nahuj brismīgi. ko tas čalis teica iekš how to be?
-therapy was invented in the 60ties. you know what invented means? it means IT DOSEN'T EXIST.
bet tā ir diršana, jo sasodīti eksistē un ir vienīgā lieta, kas mani vispār notur pie dzīvības pēdējā laikā. jo tad, ja citiem liekas, ka es esmu 10000000 reizes laimīgāka, tas nenozīmē, ka esmu. dažreiz man liekas, ka es pat sevi ar to pārliecinu, bet tas kaut kā paīdz noslēpt to patieso izmisumu, kas manī nepārtraukti vārās un no kā es netieku vaļā.

žezūuuu, man totāli vajag palīdzēt. es nevaru, nevaru justies labi nevienu savu mūžiņa sekundi. līdzko es sajūtos, tajā brītiņā man jau ir 200000000000000000000 domas, kas apgāž visus manus pasaules argumentus.
man riebjas mans ķermenis. ja es beidzot esmu vairāk vai mazāk mierā ar personību un visiem tās prinčendāļiem, ja neskaita tos aspektus, kad es neapzināti lielos (ko es ārprātā cenšos no sevis izdzīt), tad es neciešu savu ķermenisko dabu. bļeģ. man PALIEK SLIKTI ŠOBRĪD, NOPIETNI.

un vēl es gribētu uzrakstīt par visiem tiem sapņiem un bezmiegu, kas mani moka, par to, ka viss, kas mani notur pie saprāta un dzīvības, ir kafija, melna, melna kafija un apņēmība tikt prom no šejienes. es nespēju izturēt nepārtraukto spiedienu no visas pasaules. amn VAJAG PROM. un es gribētu uzrakstīti par to,cik ļoti man sāp sirsniņa un cik ļoti netaisnīgi man šķeit, ka ka K. dabūs darbu, bet es nē. jo ES, ES esmu tik ļoti par to cīnījusies. ES, ES neatlaidīgi liku viņai kaut ko darīt un arī pati darīju. tas viss ir tikai divu dienu dēļ. tikai divu. un tas vēl vairāk liek man sajusties tā, it kā visa pasaule gribētu mani nosmacēt. es neizturēšu šo vasaru mājās, es neziturēšu. tad jau labāk laipiņas gals un upe, ne kā vēl viena nolādēta vasara te. mani neinteresē nekas, kas te notiek, neinteresē ne sabiedrība, ne tauta, ne valsts, un atveriet tikai mutes, patrioti, es jums pateikšu, KĀPĒC. prom, prom ar pirmo vilcienu!

cik ļoti es gribētu noturēt tos cilvēkus, kas dara pāri L. un Z. cik ļoti es gribētu nevienam NEĻAUT DARĪT PĀRI MANĀM VISVISMĪĻĀKAJĀM BŪTNĒM PASAULĒ. es taču saprotu, cik dikti stipras viņas grib būt, bet iekšā tomēr ir maza, trausla puķīte, ko pilnīgi viss var salauzt, bet cilvēki turpina viņas mīdīt un man vienkārši gribas, lai katrs, kurš viņām tikai piedurās, saņem tieši tās pašas sāpēs divtik atpakaļ. arī tad, ja tas ir nelaimīgi un negodīgi.

es vispār pēdējā laikā esmu sapratusi, ka man ir kaut kāda mānija cilvēkiem palīdzēt, gandrīzvai maniakāli palīdzēt. es nevaru izturēt situācijas, kad kādam ir slikti, kad kādam kaut kas nav un man uzreiz ir kaut vai jāstāv uz galvas, lai viss mainītos uz labo pusi. es gan nevaru saprast, vai tā ir derīga īpašībā, ka es esmu gatava noraudāties un ielekt Daugavā par citu nelaimītēm, bet, kā Jariks teica: "nu, galvenais jau, ka tu izdari pēc savas sirdsapziņas"
vispār es tajā piektdienas vakarā uzzināju tik daudz par pasaulīti un to, ko tur dara cilvēki. me grib uz puze. nenormāli. prom no šejienes, no visiem tiem cilvēkiem. tad, kad es biju roote un kaut kāds čalis man diez gan uzstājīgi stāstīja, ka viņam negaršo biezpiens un lika roku ap vidukli, es vienkārši gribēju kliegt un skriet tos 300 km, jo, bļeģ, es neesmu nekāda mantiņa un neļaušu nevienam, nevienam sevi aiztikt tik ilgi, kamēr es pati tā teikšu. es nekad tādās lietās neesmu neko skaistu saskatījusi. protams, ka es tādas lietas saprotu, bet, BET, BĻIŅ, tas ir pats pazemojošākais un pretīgākais, kam meitene var sevi pakļaut, nahuj vispār ir jāekspluatē sevi?!!!!

okej, es gribu uzpīpēt. šaumīgi. pie velna tos divus vēžus, kas ir Tonijam, pie velna visu pasauli. es gribu proti pret dzemdes kakla vēzi. nenormāli! jo manīr panika, es bezmazvaijūtu, kā katru reizi,kad ievelku, manī kaut kas aug. tas ir šausmīgi.

es esmu pašanalizējošaākis iclvēks, kuru es pazīstu. ai. lab.