es šeit kādas div nedēļas izmantoju atrastu autbusa brīvbraukšanas karti, cik tad var maksāt par apsurdu pārvešanu no mājām līdz darbam, tad vienā dienā atnāca kontrolieris tvīda žaketē un nosūdzēja iestādēm un tad pēc laika man pastnieks atnesa pavēsti no tiesas un tad viņi gribēja man ielikt piedēkli apziņā ka no šī brīža jau nu tiešām droši viņi man aizstās dievu un vienmēr rūpēsies un novēros līdz būs laba izdevība nolaupīšanai, kad viņi nolaupītu tad tev vairs pakāpeniski nepiederēs ne sava bezapziņa ne apziņa
:/

vienreiz rīgā kad braucu zaķī kontroliere nāca un pēc neilgas vārdu pārmaiņas teica kko apm ka manai mātei gan jābūt baigi nelaimīgai ar tādu meitu kā es, vai arī ka tas gan būtu briesmīgi ja kādam būtu tāda meita kā es vai kks tāds, man trīcēja rokas es viņu pēc tam pagrūdu malā un raudot izgrūdos ārā no tramuļa, vispsār tāds piedzīvojums bija

es vienmēr tā arī padomāju, vai man ir vai nav biļete, kad redzu, ka viņi nāk, nodomāju - ō, suņi nāk

vēl reizi kontrolieri manai māsai teica, ka es gan tāda garīgi nestabila māsa viņai, es biju pamesta tumsā un māsai arī tā iemesla dēļ, ka bija jāizlīgst ar kontroli bija viņiem jāpiekrīt

nav jau tā ka visu laiku braukāju pa zaķi bet ja brauc un pieķer tad jau diezgan satraucoši notikumi, visāda mentāla iespaidošana iet vaļā

bet kāpēc jābrauc pa zaķi? jo par ceļu ir jāmaksā. man gan patika tieši sajūta, ka citur, tur, kur sarkani vai citas krāsas autobusi, atveras tikai priekšējās durvis un visi smuki, godīgi nopīkstina. bet ārā jākāpina šeit tāpēc, lai, ja kas, var izsaukt policiju. jo parasti jau šejienes zaķi ir tādi, ar kuriem būtu prieks vienā autobusā neatrasties. ar ļoti retiem izņēmumiem. tādēļ droši vien arī kontrolierus speciāli "dresē" un atlasa.:)

es piekrītu, ka par zaķi nevajag braukt, bet man reiz bija tāds gadījums, ka nenormāli nenormāli sāpēja vēders un nebiju nopirkusi biļeti - laikam jau bija pirmsalgas tikai tik santīmi palikuši, lai nopirktu kioskā talonu (tas bija pirms kādiem 6 gadiem, nudien neatcero, kāda tad bija kārtība), un man fiziski nebija spēka līdz kioskam iet. tad nu braucu par zaķi un iekāpušajai kontrolei uzreiz arī teicu, ka tāda lieta un lai izraksta man soda kvīti, es nomaksāšu. es domāju, ka viņi redzēja, ka es nemuldu, jo biju visa tāda čokurā sarāvusies un bāli zaļa, bet tik un tā mani izsvieda ārā 2 pieturas pirms mājām. man liekas, es kādu pusstundu sēdēju uz trotuāra malas skaļi raudādama no sāpēm un pazemojuma (jo es taču pateicu godīgi, ka man sāp, ka man ļoti vajag nokļūt mājās, ka man nav spēka iet ar kājām, ka es samaksāšu, ka es gribu to soda kvīti), un cik ilgi vilkos tās divas pieturas, pat neatceros.
un rūgtums par šo man joprojām palicis, par spīti tam, ka zinu, kontrolieriem darbs ir smags, un ir neģēlīgi simulanti un tā tālāk.

šausmas, cik riebīgi. nabaga dominika! man, par laimi vairs nav palicis nekāds rūgtums, bet viena ne pārāk sena epizode tiešām bija kaitinoša. man saplīsa velosipēds, iekāpu ar to tramvajā, bet nevarēju nekā atstutēt un aiziet līdz vadītājamm, paliku stāvam vagona beigās. tramvajs tukšs. savu e-talonu nopīkstināju, bet ko tad vēl? cerēju, ka neiekāps kontrole, bet, kad iekāpa, uzreiz teicu, kas un kā, izrakstiet kvīti, ja vēlaties. velosipēds bija ļoti smags, iecelt tramvajā bija izdevies tikai ar lielām pūlēm, un doma par cilāšanu iekšā-ārā nebija patīkama. bet nē, tie kontrolieri mani izsēdināja, lika skriet uz bankomātu pēc naudas un vēl apdauzījos viņu ceļot nākamajā tramvajā.

jā, kaut kādas necilvēcīgas mums publiski diezgan bieži tās attiecības. es pēdējos gados daudz par to domāju un, kad vēl biju Rīgā, centos palīdzēt, ja redzēju nepieciešamību - nu tur, piemēram, izcelt bērnu ratiņus, vai nopīkstināt tantiņai ētalonu vai tamlīdzīgi. uz ielas pakritušiem iet klāt gan joprojām baidos, zaķapastala.