| nujā, man patīk kino ar plakanāku bildi. piemēram pāris dienu atpakaļ atklājās, ka man nemaz nepatīk fransuā ozons, jo a. bija pa ilgiem laikiem uzlicis lietus lāses uz nokaitētiem akmeņiem, bet tur sākumā balss paziņo, ka filma uzfilmēta pēc fasbindera lugas motīviem. un es sāku domāt, ka tā taču vienīgā ozona filma, kura man tā pa īstam patīk, ka visu laiku no ozona gaidu tieši šādas filmas, gaidu un nez kāpēc nesagaidu, un skaidrs kāpēc nesagaidu - jo patiesībā man šajā filmā patīk nevis ozons, kā biju līdz šim iedomājies, bet fasbinders.
man patīk, kad uz ekrāna ir dzīvoklis vai kāds norobežots kakts, kurā cilvēks ieņem savu nolikto vietu un nevibrē pa pasauli kā ikaruss ar novirzi viens metrs. kad fonā ir kāda konkrēta siena, bet uz tās cilvēki kā zīmējumi, kuri ja sēž tad sēž, ja stāv tad stāv. pieceļas, aiziet no punkta a uz punktu b, nostājas tur un pasaka punktā b sakāmo. ja atkal jāiet, tad aiziet uz citu istabu, nostājas punktā c pie citas sienas ar durvju rāmi apkārt kā gleznai un pasaka tur savu sakāmo, un kamera nekustās, tā paliek uzlikta, kamēr aina nav galā, nevis kaut kādi stihiski haosi, kas plūst un mainās un mainīdamies vēl paspēj sasimbolizēt kaut kādu bezvārdu hujevu tuču. |
es pats, teiksim, arī esmu ticis pārprasts un nepareizi iztulkots, un nekas, kaut kā jau pārdzīvoju. viss atkarīgs no mākslinieka un mākslas darba "iekšējās lepnības" vai "ambīcijas", nezinu kā labāk pateikt. bet ja pats hermanis un visi kas ar viņu jūtas baigi svarīgie tad tāda iekšējā ambīcija, kas slepeni mitinās arī viņa mākslas darbā pašā, nav nemaz tik laba kvalitāte. es uzskatu, ka mākslas darbam jābūt kaut kādā nozīmē pazemīgam pret ārpasauli un jāaizstāvas nevis ar pretuzbrukumu, bet vienkārši ar savu esību. bet, ja gara diena un nav ko darīt, var jau arī pasašust.