nujā, man patīk kino ar plakanāku bildi. piemēram pāris dienu atpakaļ atklājās, ka man nemaz nepatīk fransuā ozons, jo a. bija pa ilgiem laikiem uzlicis lietus lāses uz nokaitētiem akmeņiem, bet tur sākumā balss paziņo, ka filma uzfilmēta pēc fasbindera lugas motīviem. un es sāku domāt, ka tā taču vienīgā ozona filma, kura man tā pa īstam patīk, ka visu laiku no ozona gaidu tieši šādas filmas, gaidu un nez kāpēc nesagaidu, un skaidrs kāpēc nesagaidu - jo patiesībā man šajā filmā patīk nevis ozons, kā biju līdz šim iedomājies, bet fasbinders.

man patīk, kad uz ekrāna ir dzīvoklis vai kāds norobežots kakts, kurā cilvēks ieņem savu nolikto vietu un nevibrē pa pasauli kā ikaruss ar novirzi viens metrs. kad fonā ir kāda konkrēta siena, bet uz tās cilvēki kā zīmējumi, kuri ja sēž tad sēž, ja stāv tad stāv. pieceļas, aiziet no punkta a uz punktu b, nostājas tur un pasaka punktā b sakāmo. ja atkal jāiet, tad aiziet uz citu istabu, nostājas punktā c pie citas sienas ar durvju rāmi apkārt kā gleznai un pasaka tur savu sakāmo, un kamera nekustās, tā paliek uzlikta, kamēr aina nav galā, nevis kaut kādi stihiski haosi, kas plūst un mainās un mainīdamies vēl paspēj sasimbolizēt kaut kādu bezvārdu hujevu tuču.