Ahāts

misene:

eos, posting in pajautaa:
Vai Latvijā ir ''no win, no fee'' jeb "nav uzvaras tiesā, nav jāmaksā" juristu vai advokātu?

Attiecībā uz darba likumu, pazemošanu valsts darba vietā?

extranjero:
Kovida laikā viss naratīvs bija par to, ka šī nepieredzēta pandēmija, iespējams, vislielākais apdraudējums cilvēcei 21. gadsimtā. Ja mēģināji iebilst, tad sākās histēriskas balsis par to, ka tā ir nodevība pret sabiedrību, sociopātija un fašisma idejas.

Ja tas bija tik būtisks notikums, tad varam sagaidīt, ka to uzreiz neaizmirsīsim, bet vēl ilgi to atcerēsimies, izvērtēsim, runāsim, uzņemsim filmas, rakstīsim grāmatas utt.

Taču šie paši panikas cēlēji šodien noraidīs šādas runas ar piezīmēm “atkal tu par to kovidu”. Patiesībā tā ir tikai nevēlēšanās atzīt, ka viņa panika nebija pamatota. Viņi jūtas vainīgi par visu nodarīto postu šajā laikā, tāpēc vēlas, lai par to tagad klusētu.

https://www.spiked-online.com/2024/04/17/sweden-has-been-vindicated-on-covid/

misene:

misene:

misene:

prtg:

In Time (2011)

misene:

ratatoska:
Dažreiz - ļoti, ļoti reti, bet tomēr - es ieraugu kaut kādu jocīgu formu un par to domāju. Bērnībā, pusaudža gados tas bija nesalīdzināmi biežāk, bet šad tad arī tagad.
Mums vannas istabā ir kapitālais remonts. Nevis tā ka - o, kapitāli! bet tā, ka ārprāts, nekas nevar palikt tur, kur bija. Norautas visas flīzes, apmetumi, izurbts viss betons no grīdas utt. Es skatos uz kaut kādu iedobi gāzbetonā un domāju - tā ir šeit jau no brīža, kad cēla māju. No brīža, kad izlēja šo gāzbetona bloku. Pirms tam tādas nebija, un, ja to nourbs vai nozāģēs, vairs tādas nebūs. Un nekur, nekad, nevienu visā pasaulē neinteresē kaut kāda iedobe kaut kādas svešas mājas izķidātajā vannas istabā. To aizšpaktelēs, apflīzēs, apdarinās, un tā tur paliks, līdz māja sabruks vai kāds vēl kādreiz izdomās taisīt Kapitālo Remontu. Tai iedobei nav ne apziņas, ne domu, ne jūtu, bet es par to iedomājos šīs dažas dienas, kamēr tā nav apdarināta. Sēžot uz poda. Pat bez jebkādas pareidolijas, vienkārši kā uz bedrīti betonā.
Vai, teiksim, sadīgusi zīle. Nekādu cerību augt, nonāks kompostā, sapūs, baros manus gurķus vai ko citu. Bet auga tāda zīlīte kokā, piebrieda, sabrūnēja, nokrita. Pazaudēja micīti, sāka augt, dzīt asnu, pārplēsa čaulu, izspieda saknīti. Nu un nonāca kompostā, un nevienam par to galva nesāp un nav daļas.

Nu jā, bet pārējā laikā man par to visu ne silts, ne auksts, eita visas pasaules plaisas, zīles un sabrauktās sliekas pašas uz savām viņsaulēm vai kas nu jums tur kuram ir.

prtg:
Varētu iedot MI uzdevumu vizualizēt gleznā, kā varētu izskatīties Mākslīgā Intelekta akts.

extranjero:
Grafiks, kurš bija precīzi prognozēts jau 2020. gada aprīlī (1 mēnesi pēc pandēmijas sākuma):

basta:
Šodien:
- elita veidemane mani tviterī nobanoja
- piezvanīja Invāzijas Radža un norunājām kamēr viņam beidzās telefons. Man šķiet, ka pēdējoreiz ar viņu runāju Against Me koncertā.

prtg:

Joshua: Teenager vs. Superpower (2017)

extranjero:
Ciba jau sen vairs nav diez ko aktīva. Spameri ir to izbojājuši un arī daudzi toksiski cibiņi. Kāds cibiņš ik pa laikam izdzēšas, pēc tam atgriežas, uzraksta kaut toksisku, piemēram, ka antidepresanti ir lobotomija, pēc tam aizvainoti sūdzas, ka ciba viņam ir pārāk toksiska un izdzēšas atkal.

Lai tiešsaistes kopienas efektīvi darbotos, tajās vienmēr ir vajadzīgs kāds moderators. Pat Īlons Masks, kura uzskati par vārda brīvību ir daudz daudz plašāki nekā citos sociālajos tīklos, saprot, ka ir jābloķē ekstrēmi gadījumi. Viņam tas ir bizness, un no šī vārda nevajag baidīties.

Cits cibiņš teica, ka šeit jau visi sen raksta aiz atslēgām. Man tā arī šķiet neprasme lietot sociālos tīklus. Laikam tas vairāk raksturīgs vecākiem lietotājiem, jo jaunākie labi saprot, ka ideja par cibu kā izkliedēto intimitāti ir pilnīgs bulšits. Pati intimitātes definīcija ir pretrunā šai idejai. Cibas aizsākumos kāds laikam izdomāja šo absurdo salikumu un pārsteidzoši, cik daudzi tai noticēja un ar to mocīja sevi. Sociālajos tīklos nav jāraksta par intīmām, dziļi personiskām lietām. Ir jāraksta par lietām, kas ir svarīgas daudziem, nevis tikai mums personīgi.

Visvairāk man iespaidu ir devusi tieši Skota Aleksandra kopiena. Iespējams, tāpēc, ka viņš ļoti prasmīgi prot to moderēt – atļaut viedokļu dažādību un tai pašā laikā banot tos, kas ir rupji un traucē diskusijām. Kaut kādā ziņā es pat nepiekrītu vairumam viņa ideju – es neatbalstu kriptovalūtas, es neticu AI riskiem, arī par masku efektivitāti un pandēmiju man tagad ir citāds, vairāk zinātnē pamatots viedoklis. Bet tik un tā no viņa es esmu ieguvis visvairāk, kā var sadzīvot ar dažādiem viedokļiem un bīdīt idejas, kuras būs nevis skriešana ar pieri sienā, bet radīt reāli iespējamas izmaiņas.

Uz politiku var raudzīties ar noliegumu – visi politiķi ir zagļi un korumpēti karjeristi. Var raudzīties uz to citādi: ka tas ir līdzsvars, kurā valda noteiktas idejas. Atliek tikai skatīties, kur šo līdzsvaru var nedaudz pabīdīt uz vienu vai otru pusi, un kaut nedaudz uzlabot to, ko mēs vēlamies uzlabot. Piemēram, mēs nevaram panākt, ka NATO uzbrūk Krievijai. Bet mēs varam atbalstīt, ka rietumu valstis sniedz noteiktu palīdzību Ukrainai. Ja kādreiz likās neiespējami, ka NATO nodos Ukrainai iznīcinātājus, tad šodien tā ir realitāte.

Ar to arī atšķiras cilvēki, kas kaut ko sasniedz politikā, no tiem, kas nesasniedz. Daudzi lamā Progresīvos, ka viņus idejas ir aplamas. Bet tai pašā laikā Progresīvie vislabāk saprot šo politisko principu. Viņi nesūkstas, ka viņu trakās idejas kritizē un netiek īstenotas. Tas ir tikai aizsegs tam, ko viņi prot darīt labāk – vērot politisko vidi un atrast to brīdi, kad līdzsvars ir izkustējies un kad var izbīdīt kādu svarīgu pasākumu, piemēram, ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšanu.

prtg:

American Beauty (1999) (revisited)

prtg:
Sestdienas pusdienlaikā ilgi gājām garām garum garajai garrindai uz Auto izstādi nr. 2024. Kā jau nojautu, garrinda stāvēja pēc biļetēm pie tikai vienas no kasēm, kamēr pie atlikušajām divām kasēm rinda bija vismaz duci(!) reižu īsāka. Līdzīgi, no otras puses stāvēja garrinda uz iekšā laišanu, jo, kā vēlāk notikušo atstāstīja arī nacionālo ziņu portāls, "vēsturiski tika pārsniegts Ķīpsalas halles pieļaujamais apmeklētāju kapacitātes limits". Bet arī tā otrā rinda gaidīja tikai uz vienām no trim ieejas durvīm, un pie atlikušajām divām tās (rindas) bija daudzkārt īsākas.
Lietišķi ģērbta kundze aiz manis rindā man jautāja, vai tās pārējās divas kases ir vaļā, jo to lāgā nevarēja saredzēt, uz ko atbildēju sākumā noliedzoši, bet, ieskatoties rūpīgāk, apstiprinoši. Apzinājis kopējo situāciju, nopirku ieejas biļetes internetā, ko ieteicu arī darīt minētajai kundzei, kura mazliet kautrīgi atbildēja, ka "to jau var tikai tad, ja ir tā elektroniskā nauda". Atskatījos vēlreiz uz garo rindu uz kasi un līdzjūtīgi, bez augstprātības nodomāju, ka tajā varbūt ir sastājušies visi aplokšņu algu saņēmēji un parādu piedzinēju vajātie ar nulli vai pat mīnusu elektroniskās naudas makā.
Iestājāmies rindā uz vidējām durvīm un jau pēc ~10 minūtēm tikām iekšā. Izstāde tāda-nekāda, vien kādi 7 ripojošie mehānismi bija tā vērti, lai par tiem pajūsmotu. Bet paldies par to pašu. Ārā ejot, palūdzām zīmogus, lai pāris stundas vēlāk atnāktu paskatīties uz moto trikiem bumbā, bet apsargs teica, ka zīmogi ir paredzēti tikai tiem, kas "iziet ārā uzpīpēt". Dabūjām tos šā vai tā, bet atpakaļ tā arī neatnācām.

prtg:

Lost in Translation (2003) (revisited)

extranjero:
Liels prieks par ASV valdības lēmumu par palīdzības sniegšanu Ukrainai.

nistagms:
If hell is hot, is heaven cold?
If pain is bad, is pleasure good?
If truth is real, is lying fake?
If I don't sleep, am I awake?

prtg:

Kad kāds/kādi plašam cilvēku lokam par Tevi skaudības vai greizsirdības dēļ ir sastāstījuši pilnīgi izdomātas, sliktas lietas, atliek vien būt stoiski laipnam ar visiem, un par to vienkārši nedomāt.