vakardiena bija briesmīga. galva sāpēja vnk drausmīgi... kad paskatījos telefonā pilnīgi viss bija miglains... varbūt tas ka pēc tumsas tā bija pārāk spoža gaisma...
daudz domāju par spīti galvassāpēm...

es vairāk vai mazāk grasos izmantot savu onku... vnk tāda sajūta... arī tas ka gribu viņu izmainīt... pataisīt par alternatīvo... zinu stulbi... bet viņam ir vajadzīgs neliels grūdiens...bet varbūt arī kļūdos...

kas mani nobiedēja... es ar tiešām lielu apņēmību gāju iekšā dr.lv lai ieietu B.! profilā un uzraxtītu, ka joprojām mīlu viņu... nē, tā būtu tīrākā pašnāvība... un ja to uzzinātu V.
negribu pat domāt... izlēmu palikt anonīma un aizsūtīšu vnk sms no neta, lai B. neko nenojaustu... mani vnk pārāk aizķēra B. raxtītais dzejolis... nezinu vai par mani, bet... EGOISTE!!!! kāpēc tam būtu gan vajadzējis būt man...

un tomēr B. es uzskatu par daļu savas dzīves, kaut arī vairs nav kontakta... visi tie notikumi viņa dzīvē... es gribu tajos piedalīties, kaut arī man vairs nav nekāda sakara ar viņu! un visi mēģinājumi kvai saraxtīties ir beigušies ar strīdiem... bet gribētu...
atkal klusumu... viņa klātbūtnē es būšu atkal tā pati, kas biju... varbūt arī nemaz neesmu mainījusies... bet liekas ka esmu...
..vnk gribās viņu atkal sajust sev blakus...