Kkur dzirdēju tekstu, ka jo vairāk gribi, jo mazāk dabū. No vienas puses es uzskatu, ka tās ir pilnīgas muļķības, no otras - dažreiz tiešām ir tā. Tad nu esmu nolēmusi visu laist pašplūsmā. Uz neko necerēt, neko negaidīt. Lai ir kā ir. Būs, nebūs. Es pat nezinu vai man vajag. Vai es gribu. Varbūt tas viss, par ko es te ik pa brīdim iespiedzos, ir vnk veids, kā man pašai sajusties labāk. Jāsaka, ka izdodas lieliski, un es jūtos tiešām labi. Bet man šķiet, ka es kārtējo reizi skrienu laikam pa priekšu. Pietiks skriet un domāt. Labāk ir dzīvot. Izdzīvot. Viss notiks tā kā tam jānotiek.

Gribas dziedāt. Nu tā - no visas sirds. Vakar darbā runājām, ka varētu kkad uz karaoki aiziet. Tad nu šodien iekš youtube's uzgāju Mielava dziesmai - Nāc ar mani paklusēt. Ļoti sen nebiju dzirdējusi viņu - pat tirpiņas pārskrēja dzirdot sākuma ritmu. Tad nu izdomāju, ka es šo dziesmu gribētu dziedāt. Jādzied būs ar puišiem kopā, jo mums te daudz koristu. Savukārt es jau vairāk kā 5 gadus korī nedziedot, esmu smagi ierūsējusi.