Migla, migla...skatījos pa logu un nevarēju nosēdēt mierā - gribējās būt tam visam pa vidu. Tā nu pametu savu maģistra rakstīšanu un devos uz Mežaparku ar fočuku rokās. Vienubrīd apkārt neviena paša nebija. Un tad var dzirdēt kā skan, kad lapas krīt no koka. Absolūts klusums un miers. 2 stundas svaiga gaisa, cik nu vien svaigs tas var būt. Tagad gribas siltumu. Iekurināšu kamīnu.
Un migla tiešām bieza, bieza...