un, vispār, pēdējā laikā tik bieži ir tādi slow motion dežavū momenti, ka nevar saprast. un nevis tādi īsi un konkrēti, kur tu klik, ir, pagriezies - yesss, ir. bet tādi ilgāki, situācijas, kuras nemaz nevar būt notikušas iepriekš. vai arī vienkārši sasaucās ar kaut kādām iepriekšējām sajūtām, kā es te kaut kad jau rakstīju. tik daudz to sajūtu sakrājies, četrdesmit gados vispār būšu viens liels staigājošs dežavū, miglainām saraudātām acīm, jo viss man atgādinās par ko jau bijušu. kā nesen kaut kur lasīju - dzīvot cilvēka dzīvi ir skumji- viss, kas tev tiek iedots, tiek arī atņemts.