ok - tur beigās galvenais varonis nonāk tanīs ministrijās - patiesības, mīlestības un kaut kāda vel ministrija, un viņam kā pēdējais posms prāta skalošanā un zombēšanā ir, ka viņam janodod pedejais, kas vēl ir dārgs, un, lai to panāktu, viņam piepilda lielākās bailes, un viņa lielākās slēptās bailes bija no žurkām - viņš ir sasaitēts pie krēsla , galvā uzliek lielu ķiveri vai kko tādu, un tieši priekšā sejai ir restītes, aiz kurām ir bars ar izsalkušām, lielām, trakām žurkām, un, ja nenodos, tad restītes pacels un žurkas viņam noēdīs seju etc

nu lūk, un, ja man jau iepriekš nebija nekāda patika pret žurkām un pelēm, tad pēc šī stāstiņa tā kļuva par fobiju, nu tā, ka es naktī izgaju cauri pusbarselonai meklējot guļvietu, jo, iekārtojoties parkā, biedrs izmeta kaut kādu teikumu par žurkām - un es, protams, ka zinu, ka viņas tur ir nejega, bet es negribu par to domāt, par to ierunāties ir kā materealizēt
nu ok, ar laiku mazliet jau noplacis , bet joprojām ir reāli bail no žurkām :D