vakar braucām uz pabažiem, kkādā mežā, pati nesaprotu, ko tur pazaudēju, ugunskurs, daudz daudz daudz alus, man nebija vainaga, pirmo reizi mūžā, laikam, pat pagājušogad berlīnes nomalē ceļmalā kaut ko sažurkoju un biju ar vainagu, bet tanī stulbajā mežā tiešām vienkārši nebija nekādu ziedu, nekā tur nebija, tizli bija. vajadzēja rīgā palikt, hah, bet kas padarīts, padarīts, man patika tā daļa, kurā skrējām peldēties, ūdens ledains, viļņi lieli un glāsta, ļoti auksti. pēc tam divas stundas līdz vilcienam, es negaidīju, gājām atpakaļ, gājām gulēt, neliela telts, es un trīs mužiki, mani tur galīgi saspieda un tā jau nav dzīve, septiņos izlēmu, ka nadojela, līdu ārā no telts, odi tik daudz, ka ar sauju varēja grābt(starp citu, vakar iemācījos jaunus vārdiņus - suki kamari, mamma lepotos ar mani), salasīju drazas maisos, piezvanīju 1188, un kliboju uz staciju, vilciens tāds pustukšs, tik labi atgriezties rīgā, jā, es mīlu rīgu, un man patīk, ka šorīt ir tukšs, varētu nomazgāties un aiziet kaut kur pastaigāt(tb pabraukāt, jo paiet jau es nevaru)