visu šo nedēļu esmu gulējusi tādā kā ziemas miegā. nu labi, ja ta paskaita, tad es tikai otrdien atbraucu no liepājas, tātad patiesībā esmu noņuņņojusies tikai vienu dienu:D , bet tā bezdarbība un ievelkošā bezjēdzība ir bez noilguma, tikpat labi es varētu būt gulējusi kopš ziemassvētkiem. tātad, priecājos, ka viņiem liepājā iet forši(jā, reini, ja tu šo lasi - es tiešām nozagu atpakaļ dvieli, Bet es aizmirsu savu jaku, kura tagad ir tava, tāpēc viss ir līdzsvarā), otrdien atbraucu mājās, jaukākais brīdis bija grobiņas autobusā, kad šoferis nepiebremzēja pieturā, un sieviete no aizmugures pāri visam salonam skaļi teica - NU, UN KUR TAD MANI TAGAD VEDĪS, KO?? sāku smaidīt, cik forši tas skanēja.
drusku apsaldējusi kreisajai kājai to, kas man tur ik pa laikam sap, muskulis, nervs, saite, velnsviņzin. vakardien visu dienu gulēju, lasīju(pabeidzu bērnības), izvārīju lielu katlu ar paiku, vēl tagad drusku palicis.
toties šodien kārtīgi izgulējos, atkal nokritu vienā liftā(manu sapņu vienotais motīvs, regulāri ir kāds lifts, kurš krīt, šoreiz bija viena no psihāhajām reizē, es biju tikko iemigusi, un lifts bija vecs, iekāpjot es vienmēr zinu, ka šas kritīs, ir tā kņudoņa, bet reizē neliekas reāli, ka tas varētu notikt ar mani, sāka krist, un es nepamodos pirms beigām, lifts arī neapstājās(tb nenobremzēja), es nokritu. njā. un pamodos tad.)
pēcāk pirmos reizi šogad braucu ar riteni, kuram, par laimi un brīnumu, pat riepas mīkstas nebija kļuvušas, aizbraucu līdz humpītim, tad līdz jelgavai, un braucot iedomājos, ka ir pusotrs mēnesis līdz martam, YESSSSSSS. es jau jūtu pavasari, šodien nopirku sev aliņu, ozolniekos, arkā, izskatījos pēc normālas padibenes, jo man mati nedēļu kā mazgāti nebija(šodien, pa dienu, kad beidzot gribēju to darīt, mājās nebija ūdens.), tāds paguris skatiens, un viena pērku litrīgo tumšo aliņu, yess. toties tagad smuka un tīriem matiem šeit sēžu un priecājos vienītī. un zinu, ka pavasaris jau nāk man pakaļ.