aizmigu viesistabā, divos naktī aiztuntulējos uz istabu, pamodos drusku pēc četriem, nevarēju vairs iemigt, nogrozījos kādu stundu, pieķēros grāmatai, kuru vakar aizņēmos no vecmammas , kas nogalināja lakstīgalu, beigās atmetu ar roku gulēšanai. grāmata jauka, mierīga, kā reiz.
tagad, protams, miegs mācas kā virsū kā jehovas liecinieks, bet es negribu nogulēt visu dienu, tāpēc iečekošu autiņus un braukšu uz jelgavu darīšanās, jap, tieši tā, esmu izdomājusi, ka, ja man nav ko darī, tad man pašai jāsāk sagādāt sev darīšanas.
vēl es izmēģināju jauno nagu laku, ļoti jauka, gandrīz melna, tb it kā melna, bet pateicoties kaut kādai vizlai(cik tieši tizli skan šis vārds) izskatās tāda maigāka mazliet.
gatavojot brokastis man galvā skanēja dziesma ej, stāsti kalnos lejās, pestītājs ir kaut kur klāt, vai kā nu tur bij. kas notiek.