es tikko stādīju must-have produktu listi nedēļai , mums pieciem, un sapratu, ka nav tik viegli izdomāt, kā biju iedomājusies iepriekš, teorētiski gribu to unšito, bet , kad jāpieraksta, neka nenākprātā, un vēl tā lai es un četri arpus mužiki var paēst, nevis tikaipanašķoties. nu ja, un, lai smeltos idejas , ierakstīju google pārtika nedēļai, izmeta tās bildītes, kur safočētas ģimenes visā pasaulē un nedēļas pārtikas grozi, iečekoju, un izdomāju izmantot, lai skatoties gūtu iedvesmu, nja, un procesa vidū, kad skatījos, lai špikotu, uzslēdzu čadu, biški pāri dolāram nedēļā ģimenei, ģimenē sieviete un pieci bērni, daži jau palieli, tad man palika tā neērti par savu negausību un sarakstu, ka es nevaru izdomāt ko nu vēl rakstīt , tiešām, ķīseļa upes debesmannas krastos, un - vai es pārtraucu sarakstu? protams, ka ne. pfff, un shame on me

un vispār, man pietrūkst māju, es gribu gulēt gultā pie atvērta loga, lasīt grāmatas, šodien iedomājos par visiem žurnāliem, kuri būs sakrājušies, kamēr esmu prom, varēšu nedēļu no vietalasīt ievas stāstus vien , haha, Jā, es lasu ievas stāstus, un tad vēl tās ievas, un divas santas, un divi lilit, par ko man vislielākais prieks. bet vispirmspabeigšu lasīt grāfieni fon rūdolfštati, kura palika blakus gultai, līdz pusei , nolikta uz zemes atvērtā veidā ar vāku uz augšu. pa dienu ar riteni braukt uz jelgavu, atpakaļceļā iebraukt apciemot vecmammu, paņemt dilles un lociņus, un vakaros iet uz skolas stadionu paskriet, mācījos tur no otrās līdz sestajai un devīto klasi. un tad saule ir jau prom, krēslas stunda, mūzika no telefona pēc labākajām sportistu tradīcijām, jo austiņas saplīsušas, un vispār parocīgāk, un asfalts tik bezgalīgs, vienreiz tā, skrienot atpakaļ ,ar galvu ļoti sāpīgi un pēkšņi atsitos pret futbola vārtu malas augšējo stieni, jo pakausī acis nav, nu ja, un tad pei sestā septītā apļa es varu pārdomāt visu, kas sakrājies, tik viegli atrisinās, un tā līdz galam.

un lauki, bērnībā pa dienu siena talka, un vakarā visi mašīnās divos stāvos un uz ezeru, kur ūedns kā piens, gultne ar oļiem, un ieiet var tālu, vai pussalas galā, kur dziļš uzreizām, un brālēni trijatā reizē lēca iekšā un tikai baltie dibeni nospīdēja, daudz vatētās segas siena šķūnī, naktī gulēšanai, pa dienu lēkt no balkām, un nekad neapnīk, kaut reizes simts rāpties augšā pa kaut kādu šķību baļķi, lai nolektu 2metrus no sijas, un iegāztos sienā. un katru gadu pirmo reizi ir bail, pēc tam jau vairs nē, un vasaras beigās arī šķūnis pilns, tā, ka nav vairs ko baidīties, un pašās beigās nav arī no kā lekt, jo pilns līdz augšai.