vakar pabeidzu pansijas pilī pārlasīšanu, jauki saskanēja ar saplaukušajām ābelēm aiz loga , ziedu smaržu un putnu dziesmām, kas plūda caur atvērto logu :D

tad nu domāju, kam lai ķeras klāt nākamajam - un paņēmu no plaukta dzeltenu grāmatiņu, "sultāna verdzene.(sahāras dēls)" , kuru pirms kāda gada man sliede iedeva ar tekstu - ieraudzīju un uzreiz par tevi iedomājos
nu ja, nezinu, kur tieši manos dzīves ceļa pinekļos ievijas šis verdzenes motīvs, bet jāatzīst, ka biju novērtējusi par zemu lasāmvielu iepriekš, tā teikt - if you`ll judge the book by the cover/then you`ll judge the look by the lover. tā aizrāvos, ka šodien pat atvēlēju sev lasāmstundiņu brīvā dabā, ar aliņu un sultāna verdzeni, ieplānojot šo tikšanos lielupes gleznainajā krastā, piemirstot par to, ka tur, kā jau pie ūdeņiem vasarā daždien gadās, ir asinsūcēju perēklis, kurš jauca manu romantisko noskaņu, tā nu sēdēju, mētājos ar kreiso roku pa gaisu, dzēru aliņu, kurš tukšā dūšā mani īpaši iepriecināja , un lasīju par intrigām tuksnesī. pa lielupi vizinājās pāris pusaudži motorlaivās, un pēc tam kāds jauns vīrietis ar meitu, kurus ievēroju dēļ skaļās krievu mūzikas, ar kuru tie paskandināja noslēpumaino lielupi.