šodien atbraucu uz ozolniekiem, pēc miljons gadiem[nu labi - kādiem 8mēnešiem] satiku līvu, sakārtojām viņas skapi, un izgājām ārā
atnācu mājās, pagatavoju kartupeļu salātus ģimenei, bet vēl nevaru saņemties pateikt mammai par saviem plāniem, jo es uztraucos, ka viņu tas varētu uztraukt
vecmammai kaut kā nejauši un loģisku izstāstīju, ne pavisam, bet to virzienu gan

sodien tik ļoti silts, es nācu caur mežu mājās, un skatījos uz zemi, kura nese vēl bija zem tik biezas sniega-ledus kārtas, tas ir kā brīnums, ka nu es atkal pieskaros asfaltam, un saule ir augstu un silda
man vienmēr tas otrs gadalaiks šķiet izdomāts un neiespējams