Diemžēl jāsaka, ka izjūtas pazīstamas. Tas par ezīti. Pavisam nesen gadījās sabraukt balodi (pati gan nebiju pie stūres, bet tas neko nemaina). Varētu jau teikt- kas tad tur! Viens sūda balodis, pilna pasaule ar tādiem... Bet tieši tas balodis un tieši tajā brīdī bija uz ceļa. Padomājiet- cik reti vispār putni mēdz atrasties uz ceļa!!! Viņiem tur nav vietas. Tur viņi nav putni. Tur nav brīvības. Un vienu šādu stihiski nomaldījušos radībiņu ņemt un sabraukt:( Sajūta bija briesmīga. Mums abiem. Bet man pat vēl vairāk, jo jutos vainīga pie steigas, kuras dēļ brauciens gandrīz pārvērtās par lidojumu. Tomēr vissāpīgāk bija tas, kas cilvēki (nu sauksim viņus tā) mani pilnīgi un galīgi atteicās saprast. Prasa: "Kas ir?"
Saku: "Nobraucām balodi"
Viņi: "Un?..."
Es: "Kāds vēl un! Mēs nobraucām putnu...šorīt..uz ceļa.."
Viņi: (i>pasmīn</i>) Tad ta liela muiža! Ne pirmais, ne pēdējais.
Es: .....

Žēl man visu to zvēriņu un nezvēriņu, kas tā arī paliek uz ceļa, kurš (kā izrādās) ne vienmēr kaut kur ved.