Mazulis un eņģelis
Mazulis pamodās no spožās saules gaismas, kas no loga iespīdēja istabā. Atkal parādījās tā sieviete, kuru viņš bija redzējis bieži, jo bieži savā tuvumā. Viņa aizvilka aizkarus un sabužināja viņa segu. Mazulis teica: “Paldies!” – viņa nesaprata, tikai pasmaidīja mīlestības smaidu un izgāja no istabas. Mazulis sauca :”Eņģeli!”. Viņa eņģelis saviem klusajiem soļiem pienāca pie viņa un jautāja: “Kas ir mazuli?”. “Kāpēc es esmu šeit un ko te dara tā sieviete,” jautāja mazulis, “man jau nav nekas pret viņu, viņai pat piemīt tas pats mīlestības spīdums kā Dievam, bet es tomēr gribu atpakaļ pie Viņa. Man te ir auksti un viņa nesaprot, ko es viņai saku!” Eņģelis pašūpoja galvu: “Mazuli tavs laiks ir pienācis būt šeit! Ar laiku Tu sapratīsi viņas valodu un tad, kad tas notiks Tu nespēsi redzēt mani, Tu nespēsi runāt ar mani. Tu pat nezināsi, ka esmu tev blakus.” Mazulis īsti nesaprata, kāpēc viņš nevarēs saprast savu eņģeli, kad viņš paskatījās uz augšu eņģelis bija pazudis. Mazulis iesnaudās ar domu, ka rīt viņš to noteikti pajautās eņģelim . . . rīt . . .