No rīta skujot pēcpusi aizdomājos par vīriešiem. Vai viņi nav stulbi radījumi - seju skuj, bet pakaļu - ne. Nafig seju ta skūt, it kā kāds viņus gribētu bučot. Lai taču aug. Bet pēcpuse - pavisam cita lieta. Tad sanāk tāda gluda un smuka, rociņa pēc pātadziņas pilnīgi sniedzas iedomājoties vien. Tie sumpurņi, kas īd, ka nav normālas sievietes neku, būtu labāk savasw pakaļas noskuvuši. Un tad jebkurai, pilnīgi jebkurai sievietei var pateikt: "zini, bet man ir skūta pēcpuse". Uzreiz dabūs sev pērēju un sakārtos ģimenes dzīvi.