Bērnu traumatisma mērīšana pati par sevi ir savdabīga nodarbe. Neuzdošos šeit par bērnu psihologu, bet tīri no personīgās pieredzes es pieņemtu, ka bērni, kas laukos ir redzējuši, piemēram, vistas kaušanu, nav kaut kā vairāk traumētāki par tiem, kas ir ēduši tikai bērnu cīsiņus. Cita starpā es arī šobrīd varētu nokaut vistu, neatkarīgi no tā, kādas ir manas ētiskās izvēles.

Lūk, tas ka vidējais mietpilsonis negribētu redzēt tos video, kur samaļ cāļus, vai kājām spārda teļus, un labprāt uztur mītu par vecmāmiņu laukos ar gotiņu, tas jau ir cits stāsts. Šādam saturam reti kurš pieaugušais spētu izvadīt cauri savu bērnu, spējot viņam saprotami izskaidrot notiekošo.

(Reply to this) (Thread)

tev škiet, ka dzīvnieku nogalināšana bērnam nav traumatiska pieredze?

un arī tu varētu vistu nogalināt bez emocijām? cūku arī? suni?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cilvēkbērns nav plēsējs, un ir skaidrs, ka viņš uz dzīvniekiem bez sociāla konstrukta neskatās kā uz ēdienu. Tālāk jau socializēšanas procesā kaut kad viņš uzzina, no kurienes nāk gaļa. Vai tā ir traumatiska pieredze? Es teiktu, ka kaut kur starp "nē" un filozofiju par to, kā mēs vispār varam izmērīt šādu traumatismu. Domāju, ka traumatisma faktoram ļoti svarīgs ir konteksts. Neejot garā diskusijā, es domāju, ka neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess - dzīvnieka nogalināšana bērnam vienmēr ir traumatiska pieredze, un dzīvnieka nogalināšana bērnam nekad nav traumatiska pieredze. Realitāti ir kaut kur stipri pa vidu starp šiem diviem ekstrēmiem.

Par to, ko es varētu vai nevarētu nogalināt, un kādos apstākļos, es jau atkal nesākšu izplūst garos pārspriedumos, bet tas ko es ar šo piemēru gribēju teikt, ka ētiskas izvēles process nav tik vienkāršs kā tikai emocionāls diskomforts, rīkojoties pretēji, un emocionāli nobriedusi persona visu laiku izdara ētiskas izvēles. Nodokļu maksāšana, piemēram, arī nav nekas aizraujoši priecīgs, bet pieaugušais nopietni neņemtu maza bērna diezgan dabisku ierosinājumu tos nemaksāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

" - dzīvnieka nogalināšana bērnam vienmēr ir traumatiska pieredze, un dzīvnieka nogalināšana bērnam nekad nav traumatiska pieredze. Realitāti ir kaut kur stipri pa vidu starp šiem diviem ekstrēmiem."

realitātē traumatiska pieredze ir cilvēkiem, kas strādā kautuvēs, fermās utt. un tas ir tikai normāli, ka šādi skati ir traumējoši arī tiem, kas neko tādu nekad dzīvē nav redzējuši, piemēram, bērniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja mēs runājam par rūpniecisko lopkopību, tad protams. Cūku bēres reizi gadā nav gluži tas pats, kas lopu līķus ar traktoru kaudzē šķūrēt, vai pie konveijera stāvēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nedomāju, ka varam runāt par jebko citu kā rūpniecisko. 99% pārtiek no šādi iegutas pārtikas, vismaz ja runa par dzīvniekiem.

(Reply to this) (Parent)