|
Apr. 30th, 2026|12:48 pm |
Cilvēkbērns nav plēsējs, un ir skaidrs, ka viņš uz dzīvniekiem bez sociāla konstrukta neskatās kā uz ēdienu. Tālāk jau socializēšanas procesā kaut kad viņš uzzina, no kurienes nāk gaļa. Vai tā ir traumatiska pieredze? Es teiktu, ka kaut kur starp "nē" un filozofiju par to, kā mēs vispār varam izmērīt šādu traumatismu. Domāju, ka traumatisma faktoram ļoti svarīgs ir konteksts. Neejot garā diskusijā, es domāju, ka neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess - dzīvnieka nogalināšana bērnam vienmēr ir traumatiska pieredze, un dzīvnieka nogalināšana bērnam nekad nav traumatiska pieredze. Realitāti ir kaut kur stipri pa vidu starp šiem diviem ekstrēmiem.
Par to, ko es varētu vai nevarētu nogalināt, un kādos apstākļos, es jau atkal nesākšu izplūst garos pārspriedumos, bet tas ko es ar šo piemēru gribēju teikt, ka ētiskas izvēles process nav tik vienkāršs kā tikai emocionāls diskomforts, rīkojoties pretēji, un emocionāli nobriedusi persona visu laiku izdara ētiskas izvēles. Nodokļu maksāšana, piemēram, arī nav nekas aizraujoši priecīgs, bet pieaugušais nopietni neņemtu maza bērna diezgan dabisku ierosinājumu tos nemaksāt. |
|