Nu i laiciņš. Snieg, līst, pūš stiprs vējš. Un es ar riteni... Vienīgais priecē, priekšā pavasaris un silta vasara.
Darbā garlaikojos. Rita visu dienu staigā pa veikalu, kaut ko skaita, maina cenas.Domāju-vismaz liktu man kaut ko darīt. Bet nē, viena pati visu dara. Kādreiz es varēju vismaz pavadzīmes rakstīt, tagad pat to man neuztic. Vot tāda man priekšniece. Un man jājūtas vainīgam, ka neko nedaru? Priekš tam jau ir priekšnieki, lai izrikotu savus darbiniekus, nodarbinātu viņus.
Pircēju arī maz. nu ja, kurš tad pa tādu laiku ies uz veikalu.
Atnāca direktors. Un kārtējo reizi: "nu, ko. Garlaikojamies? " Rita uzreiz:"es vismaz nē." Dusmas parāva.
Viņi tur runājās, un uz beigām Avotiņš ieminējās, ka jāsamazina vēl viena s'tata vienība. Rita izteicās, ka mani vajadzētu paturēt. Avotiņš neko konkrēti neatbildēja. Bet ceru, ka Rita vismaz nemainīs savas domas par mai. Normunds vismaz kaut kur atradīs nodarbošānos, bet kur es likšos, ja zaudēšu darbu?