| 1913 gads - jauns īres nams un es, kā spoks pie virtuves loga, kas sestā stāva pagalmā, dzēšs kārtējo dilušo cīgu.
gadi mainās un mājas brūkot, tās uzlabo tik tas spoks tai sestajā stāvā- stāv un dilst kā putekļu maiss.
sauciens, kliedziens vai lūgums, lai justu, ka mani kāds pasargā tik viegli nokrīt bezdibenī, kā mājas apmetums.
un valsis no Amēlijas sirds ir tikpat kliedzoši ass kā nazis, kas pavērsies pret spoku.
un jūtu, ka nav ko elpot, ka emociju tukšums pārņem- tām pretī nekas netiek piedāvāts.
ievērojot sīkumus un citu māju jumtus, lidot kā putns pāri maģistrālei.
Pie velna, es atvedu visu!!! - burboļojošās sajūtas manī:divos naktī
- uz pilnu klapi klausos:Mashina Vremenji - Odnazdy Mir Prognotsa Pod Nas
|