1913 gads - jauns īres nams
un es, kā spoks pie virtuves loga,
kas sestā stāva pagalmā,
dzēšs kārtējo dilušo cīgu.

gadi mainās
un mājas brūkot, tās uzlabo
tik tas spoks tai sestajā stāvā-
stāv un dilst kā putekļu maiss.

sauciens, kliedziens vai lūgums,
lai justu, ka mani kāds pasargā
tik viegli nokrīt bezdibenī,
kā mājas apmetums.

un valsis no Amēlijas sirds
ir tikpat kliedzoši ass
kā nazis, kas pavērsies pret spoku.

un jūtu, ka nav ko elpot,
ka emociju tukšums pārņem-
tām pretī nekas netiek piedāvāts.

ievērojot sīkumus
un citu māju jumtus,
lidot kā putns
pāri maģistrālei.

Pie velna, es atvedu visu!!!