krutums nemirst
Šodien vienīgais atļāvos pamāt, paralēli manam, braucošam autobusam, kurā atradās vēl ar pilsētas (domāts Rīgas) cinismu un depresiju neaplipināti sīkie.

Īstenībā jau man poh., vienīgi man besī ārā tas, ka cilvēki ādas jakā/kurpēs nesmaida. Kur nu vēl pamāt trešklasniekiem. Priekš kam, lai pašam par tādu kļūt!?