Chaks
Ha, protams, pilnīgi pēc pragmātisma definīcijas- es iekšēji vāros, kamēr tev ir pilnīgi piedrāzt.
Pirmajā dienā to noteikti var tā nosaukt, bet tagad, kad tev jau ir piedrāzt 2 nedēļas uz mani un manām niecīgām personības problēmām, tas kļūst par visparastāko reālismu.
Piedod, es gluži vienkārši jūtos pazemota. Visa tā vārda krāšņuma. Bet to savukārt es nepiedodu pēc definīcijas.
Es, atklāti sakot, vienkārši nezinu, kā tu šo situāciju varētu labot, tāpēc neredzu jēgu diskusijai par un ap šo visu.
Savu izvēli esi izdarījis. Tu vienkārši nogalināji manī to brīnišķīgo iemīlēšanās sajūtu.
Bet nedomā, ka tēlošu it kā nekas nav noticis. Ir. Un no skumjas skepses manā skatienā vērstā uz tevi tu netiksi vaļā nekad.
Tu gluži vienkārši ļāvi Agijai īstenot savu mērķi, likt man dusmoties uz tevi. Easy.
Un tā otrā lieta... par tiem bērniem... nepatīk man runāt par dievišķo plānu, neesmu nekāda svētā, bet, zini, sievietēm, kas zvana cauru nakti saviem vīriešiem, pie bērniem tikt augšējie spēki nedod. Zinu šādus stāstus, kad sievietes gadiem brauc uz kalniem, garīgi attīrās, kļūst psihiski stabilas, un tad dievs dod tām iespēju kļūt par mātēm. Viss ir smalki pārdomāts. (tikai nedusmojies, ka es par šo tēmu izsakos, vienkārši daudz domāju par tevis teikto šaj sakarā)
Žēl man, ka viss tā sanāca. Neko jau nevar gūt ar varu... (Heh, tu taču zini to čaka dzejoli, vai ne?)