Mani šodien pārņēma sajūta, ka rakstīt un lasīt cibu, tas ir kā vakariņot kopā ar ģimeni un atskaitīties par dienā paveikto. Pirmais prieks ir zudis, palicis tikai pieradums un nekas vairs nespēj pārsteigt.
Jā, un vēl viss sāk līdzināties palēninātam čatam par tēmām: "tur es dzēru, tur man tika" "velku bēdu ārā no akmeņapakšas un plāju ārā" "miglā asaro logs" (quasi poetic new age shit)
