wowow@14:07 - Monologs
Manā darbā ir pārāk daudz adrenalīna. Man nav pohuj kas un kā notiek, lūk tur tā problēma. Man laikam nepieciešams uztraukties, stresot. nervozēt. Atkarība? Tā ir mana izvēle, no kuras netieku vaļā. Es nevaru, kā dažkārt gadījies kādam kolēģim- aizdzerties, vai izslēgt telefonu un pārdzīvot notikumus. Jo kaut kā jau viss var atrisināties arī bez manis, kaut kā viss atrisināsies arī bez manis, kaut kā viss atrisinās vienmēr. Labāk vai sliktāk un beigās vēl var izrādīties, ka sliktāk bija labāk. Vajadzētu vienkārši ļaut lietām notikt. Es pasauli nesalāpīšu- tas man ir skaidrs, tacu cenšos salāpīt to pasaules daļu, kas kaut drusku ir atkarīga no manis. Ar neaizvietojamiem cilvēkiem ir pilnas kapsētas. Baidos? Rudens. Kretīns!
| snark / 11. Augusts 2005@16:37 | |
trakākais ir iedoma, ka tas, ko tu dari, tiešām līdzēs kaut ko salāpīt, un, ka kaut kas tiešām prasa, lai to lāpītu, nevis tev tikai tā šķiet, ka prasās.
| wowow / 11. Augusts 2005@17:03 | |
Reizēm tomēr prasās, lai gan, protams, bieži vien tikai tā šķiet. Tas viss kaut kā neredzami saistīts ar pašnovērtējumu, atzinību, nedrošību un pienākumu (iespējams pat pārprastu).
| murse / 11. Augusts 2005@18:37 | |
pēdējie trīs bija baig labie vārdi :D
| bumsis / 11. Augusts 2005@22:17 | |
Retums - nav p...j!
Vēl retāks - nav p...j,par to kas notiek ap Tevi un (es pieļauju), ka ar apkartējiem!
Secinājums - Tevi derētu ierakstīt Sarkanajā(es ceru, ka ne melnajā)grāmatā.Un saudzēt Tevi:-)).
Ja katrs salāpītu lāpāmo ap sevi,varbūt tomēr izdotos salāpīt to vrco(izmirkušo)Pasauli:-)))!?NEBAIDIES!!!
