| murse / 2. Marts 2005@15:58 | |
Rokas mājiens pāri virtualitātei, sveicinot otru pāragri pieaugušo, pāragri saskumušo, pāragri nopietno. Tās izjūtas ļoti satuvina, gandrīz liekas, ka es tevi pazīstu. kaut gan it nemaz jau. Bet dzirdot tik zināmo pieaugušā bērna stāstu, gribas tev uzsmaidīt un papļāpāt.
Un ļoti skaisti uzrakstīji :)
