![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ronis kādreiz izteicās par savu dzīvi kā gatavošanos vecāku nāvei. Kaut kādā ziņā es jau kopš desmit gadu vecuma esmu tai gatavs. (Nē, vecāki, protams, pārbrauca vēlāk naktī un izskaidroja iemeslus, taču tas nav svarīgi).Man tad bija desmit gadi. Mājās bijām palikuši tikai bērni- es, gadu jaunāks brālis, 4 gadīgā māsa un nepilnu gadu vecā (toreiz jaunākā, tagad vidējā) māsa. Tēvs ar māti jau no rīta bija devušies uz laukiem ar zilo "ИЖ" motociklu ar blakusvāģi un solījušies mājās būt ap astoņiem vakarā. Un tā es tajā vasaras vakarā ap divpadsmitiem stāvēju pie atvērtā loga, ar mazo māsiņu uz pleca un sasprindzis klausījos mazpilsētas vakara skaņās, cerot saklausīt motocikla motora rūkoņu. Un domāju par to, kas ir noticis, par to, ka vecāki acīmredzot ir cietuši avārijā un ka man tagad ar visu būs jātiek galā. Šķiet, tajā vakarā es kaut kur pazaudēju kādus piecus vai vairāk gadus. ronis kādreiz izteicās par savu dzīvi kā gatavošanos vecāku nāvei. Kaut kādā ziņā es jau kopš desmit gadu vecuma esmu tai gatavs. (Nē, vecāki, protams, pārbrauca vēlāk naktī un izskaidroja iemeslus, taču tas nav svarīgi).