Šorīt bija viens no tiem brīžiem, kad bija grūti. Puika ļoti cenšas izdarīt skolas lietas labi. Klasē bija dzejoļu skaitīšana (dzejolis par Latviju) un arī dzejoli viņš noskaitīja ļoti labi. Nākamais solis- labākajiem 3 dzejoļu skaitītājiem no pirmajām klasēm jāskaita šie paši dzejoļi skolotāju komisijas priekšā. Tas bija paredzēts šodien. Un puika satraucas un apraudas un saka, ka neies uz skolu. Viņš mums ir jūtīgs. Ar prātu saprotu, ka sevis pārvarēšana arī ir jāiemācās, taču no otras puses- kaut kāda sūda dzejoļa dēļ, kaut kāda sūda sadomāta daiļlasīšanas konkursa dēļ bērnam jāpārdzīvo un jāraud.
Rezultātā nokavēta pirmā stunda, tomēr izdevās pierunāt nenosebot skolu. Nujā un puika uzvarēja skolas daiļlasīšanas konkursā. Un tagad, kopā ar diviem klasesbiedriem, pēc brīvdienām viņam būs jābrauc uz kaut kādu citu skolu un atkal jāskaita dzejolis par Latviju. Un es nedomāju, ka būs vieglāk kā šorīt.
| skuka / 12. Novembris 2008@22:27 | |
kaut kas tur nav pareizi šajos konkursos.
lai gan, no otras puses, tā bērnu saudzēšana arī ir zināms bezpreģels. manas draudzenes meitiņai, 4 gadi vecai, piemēram, cauri zobi. lai gan neēd saldumus, saldinātie dzērieni arī mājās nav pieejami. bet, ko zobārsts, kaut kāds nenormāli krutais? nevajag plombēt, vajag novilkt, cik iespējams, ilgi, jo bērns, redziet, šai vecumā vēl par trauslu zobu labošanai. trauma būs nepārejoša. tad bērnam zobu beidzot sāk sāpēt un trauma rodas ne pa knapu.
bet, kad es atceros, kā Pogai 5 gadu vecumā mandeles un polipus rāva ārā gan pa degunu, gan kaklu vienlaicīgi, gandrīz bez narkozes, tad neizrāva visu līdz galam un rāva vēlreiz, un kāda viņa tur stāvēja pie loga, kur vecākus tak klāt nelaida, visa asinīs no acīm līdz viduklim. baigā trauma, tā arī cilvēks traumēts dzīvo jau 30o gadu, un rīt izstādi atklāj.
nē, bet tas nebij īsti kontekstā ar tavu puiku. es saprotu, kā tas ir, ļoti labi saprotu. un lai labi viņam veicas - varbūt būs gandarījums par pārvarētām bailēm:)
Celsies pašapziņa. Raudiens, tak, iespējams, nāk no tā, ka, iespējams, citi čaļi ierēc. Tipa, skat kāds tu tūdaliņš – dzejolīšus skaiti.
Bet kopumā celsies pašapziņa.
| murse / 12. Novembris 2008@23:06 | |
nabaga zaķis. manai irlīdzīgi. viņa ļoti vēlas visāda veida action un uzstāšanos, un viņai ļoti patīk uzslavas (no vecākiem, piemēram), bet tikko ir eksāmens, komisija, kontroldarbs vai vēl kautkas tamlīdzīgs, viņapaliek pilnīgi sama ņe svoja. Otraja klasē vispār, neviens pārbaudes darbs nebija sekmīgs, kaut gan vielu viņa saprata labi un stundā un mājās visu izpildīja, ka prieks. nu, tagad ir drusku labāk. Bet sliecos domāt, ka tasir kaut kas no dabas. Ka cilvēkam patīk rušināties un plūkt savu zināšanu vai spēju augļus, bet ir grūtības to izdarīt zem spiediena vai publiski. Vispār, ja tā padomā, man arī ir līdzīgi.
| murse / 12. Novembris 2008@23:11 | |
ē, aizmirsu pateikt, ko tad mēs daram (ja nu interesē). Pagājušogad aizgāja no karatē, jo tur bija gala eksāmens, uz kuru viņu nevarēja piedabūt aiziet, kaut gan mājās visu demontrēja utml. (bet nu tas bija arī tāpēc, ka vispār zuda interese, tas eksāmens bija pēdējais piliens). Pārējos gadījumos gan ir spiesta novest visu līdz laimīgam nobeigumam, un kad tas visgrūtākais garām, tad ir nenormāli laimīga.
