Šorīt bija viens no tiem brīžiem, kad bija grūti. Puika ļoti cenšas izdarīt skolas lietas labi. Klasē bija dzejoļu skaitīšana (dzejolis par Latviju) un arī dzejoli viņš noskaitīja ļoti labi. Nākamais solis- labākajiem 3 dzejoļu skaitītājiem no pirmajām klasēm jāskaita šie paši dzejoļi skolotāju komisijas priekšā. Tas bija paredzēts šodien. Un puika satraucas un apraudas un saka, ka neies uz skolu. Viņš mums ir jūtīgs. Ar prātu saprotu, ka sevis pārvarēšana arī ir jāiemācās, taču no otras puses- kaut kāda sūda dzejoļa dēļ, kaut kāda sūda sadomāta daiļlasīšanas konkursa dēļ bērnam jāpārdzīvo un jāraud.
Rezultātā nokavēta pirmā stunda, tomēr izdevās pierunāt nenosebot skolu. Nujā un puika uzvarēja skolas daiļlasīšanas konkursā. Un tagad, kopā ar diviem klasesbiedriem, pēc brīvdienām viņam būs jābrauc uz kaut kādu citu skolu un atkal jāskaita dzejolis par Latviju. Un es nedomāju, ka būs vieglāk kā šorīt.