wowow@17:01
Pēc publiskās runas palielai auditorijai kļuva pavisam sūdīgi. Jau tā augstais paškritikas līmenis, saasināta, pat sāpīga katras kritiskās piezīmes uztveršanu, somatiskās izpausmes kā kamols vēderā un plaukstu svīšana. Tad vēl aizmirsu aizbraukt pie apdrošinātājiem, rīt arī nesanāks. Negribas kā parasti risināt to piedzeroties vai pārēdoties līdz sāpēm. Esmu nepiemērots šai dienai un šim darbam vispār. Tad vēl uzzināju, ka šito lasa ne tikai tie kolēģi, kuri paši cibojas, bet arī tādi kas "atklājuši" manu cibu. Kaut kad agrāk kāds cibiņš komentāros arī atpazinis mani kā konkrēta uzņēmuma (konkrētu?) personu un iegruzīja par darba tēmu. Bļin, vai tad nav skaidrs, ka visi tēli, notikumi un apraksti ir izdomāti ar vienu vienīgu domu- mazliet parunāties bez činiem un ordeņiem?