tas nu ir noticies, viss ir beidzies, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, man pat nesāp, ir tikai tukšums... nelāgi... es domāju, ka tas būs grūtāk, savādāk, ar kašķi, ar sāpēm, bet nekā... viss vnk ņēma un nobeidzās labprātīgi, un tā, kā tam bija jānobeidzas, citu iznākumu pat nevarēju gaidīt. Tomēr man jau tagad viņš pietrūkst, tomēr ceru, ka kaut kas mainīsies... naivi, bet es nebūšu naiva, rīt uzcelšos un paraudāšu, un dzīvošu tālāk un man izdosies... šovakar nemaz negribas raudāt, rīt gan raudāšu, kad patiešām apjautīšu, ka viss ir beidzies...

gribas, ko teikt, un zinu, ka varētu visu labot, bet vārdi negrib nākt pie manis, un gribas tikai pateikt, ka var arī kopīgi paklusēt, var iztikt bez vārdiem un arī tā būtu labi...kopā, klusējot...