esmu izgājusi uz medību takas...
...mana komuflāža ir melna, krēpes rudas , koķets zilu acu skatiens, un ķieģeļkrāsas lūpas...
...pavasarī norāvos neievērojot savus principus...aizrāvos ar malumedniecību.... ļāvu ievainoties, bet kam negadās...rētu izlaizīšana prasīja laiku, bet tā man nav daudz...

...patīk redzēt vīriešus vājus...vājus manā priekšā...viņi kļūst nevarīgi tajā brīdī, kad esmu viņu priekšā uz ceļiem, un ļauju savām rokām un mēlei slīdēt pār viņu ķermeni...tajā brīdī, kad manas rokas atrodas uz kāda Viņa gurniem, bet loceklis ir man starp lūpām....un lēni pievelkot kāda Viņa gurnus, uzsāku spēli, kurā vienmēr vinnētāja esmu es...tikai vienreiz es zaudēju, kad pretinieks saprata , ka cenšos viņam izsist pamatu no kājām...pēc šādas cīņas es ilgojos atkal un atkal...

...šodien es atkal vinnēju...vinnēju spēli, kurai katru reizi es izdomāju savus noteikumus...

...nav spēka būt stiprai bez kāda Viņa glāsta, pieskāriena, sēklas un ....Viņa zaudējuma...