...lamājos pie sevis...
...jau kuro pirmdienu piefiksēju, ka vīriešiem šīs dienas ir kritiskās...nu, apmēram kā mēnšreizes... pie auto stūres drīkstētu laist tikai reto...kāpēc šais dienās viņi brauc tik slikti, tikai minu - varbūt paģiras, varbūt stress pirms jaunas nedēļas, iespējams jebkas...

...braucu un redzu atpakaļskata spogulī aizdomīgi tuvu sarkanu nissanu...kur nu - tā šoferi redzu tikai es, ne jau viņš mani...enerģiski žesti, kautko meklē uz blakussēdekļa, mobilais pie auss...sarkanā gaisma luksaforā...bremzes...Ir!!!...neliels belziens manam autiņam no aizmugurpuses...
...ar fūrijas cienīgu grāciju izlidoju no sava autiņa, un minūtes laikā novadīju krāšņiem epitetiem un salīdzinājumiem bagātu runu, kas laikam gan vairāk tai brīdī līdzinājās kādas indiāņu cilts vadoņa kaujas saucieniem uz kara takas...

...īstenībā mašīnas palika veselas! Lai arī vīrietis, viņš tomēr bija mācējis atsisties pret manu mašīnu uzmanīgi , un neko nesabojājot ...

... un manām modrajām acīm nepagāja secen, cik viņam bija vienreizēji veidots dibens...nav daudz vīriešu, kuri varētu lepoties ar šādiem dotumiem...to varētu glāstīt, paretam iecērtot nadziņus un ļaujot pirkstiem izjust muskuļu spēli...to varētu skūpstīt, ļaujot mēlei nekaunīgu rotaļu...

...vienreiz dzīvē...atkārtot es to negribētu...šādi vīrieši atstāj rētas...