nepārtraukti domājot loģiski, nav iespējams izbaudīt visas galējības, kuras paradoksālā kārtā ir nepieciešamas, lai cilvēks attīstītu loģiku, "atkopjoties" pēc galējību izbaudīšanas. manuprāt, dzīvē mijas brīži, kad virsroku ņēmušas emocijas, ar brīžiem, kad cilvēku vada loģika. tās abas ir tik pretējas, ka, šķietami harmoniski apvienotas, pastāv tikai kā ilūzija un/vai pašapmāns. dzīvot "nepazaudējot galvu" ir pārāk zinātniski un garlaicīgi, tomēr dzīvot, tikai pakļaujoties [sa]jūtām, ir muļķīgi. tad nu tikai jācenšas apvienot abus.

hm, bet vai tad nav tā, ka tieši loģika parasti tiek iesaistīta jēgas meklēšanā un piešķiršanā? laikam jau tas ir zinātniskās pasaules iespaidā: uzskatīt, ka tikai loģikai ir tiesības uz dzīves jēgu.
protams, bez pamata sajūtas ir tikai fantasmagorijas, maldi bez reāla seguma. dzīvei tomēr jābūt balstītai uz reāliem notikumiem, nevis tikai indivīda viedoklim par sakāpinātām sajūtām, ja vien tu saprati, kā es domāju.