[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Jūlijs 11., 2013 | ||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 23:36 [Link] |     Skaitā ziņā bijām vismazākā nodaļa un ātri noskaidrojām, ka stiept līdzi vēl papildus pāris ievainotos mums nebūtu prāta darbs, pie tam ''pretinieka''. Tad nu mūsu nodaļas komandieris un vispieredzējušākais, vēl obligātājā dienestā pabijis, kursants deva nepārprotamu, bet baisu pavēli: ''blieziet viņus nost''... Veikt šo uzdevumu vajadzēja man un vienai krievu meičai no Daugavpils. Ilgi nedomājot, pārvietojoties ar ieplecotiem automātiem, noskrējām gravā kur gulēja divi ''pretinieka'' ievainotie un kā noverotājas atradās pāris armijas mediķes. To, ka viens no ievainotajiem, kas man smaida pretī, ir mans labs čoms no zemāka vēsturnieku kursa es sapratu tajā brīdī kad nospiedu automāta mēlīti un atskanēja šāviens. Tajā pašā mirklī arī daugavpiliete, tikpat aukstasinīgi, likvidēja otru ievainoto... Abas mediķes ārkārtīgi sašutušas kliedza, ka esam nošāvuši ievainotos, kā tā vispār var utt. Vēlāk, mūs pavodošais noverotājs, armijas instruktors teica, ka viņš mūsu ricību saprot un reāla kara gadījumā, droši vien, būtu rīkojies tāpat, tomēr šoreiz medicīnas uzdevums nav izpildīts. Pats trakākais visā stāstā ir tas, ka pārtinot visu filmu atpakaļ un visu pārdomājot es sapratu, ka reālā kaujas situācijā es būtu rīkojies tikpat aukstasinīgi un tiešām būtu nošāvis savu labu čomu, ja viņš kaut kādā mistiskā veidā būtu trāpījies ceļā. Kaujas trakums un adrenalīns ir tas, kas liek no sākuma darīt un tikai pēc tam domāt. Tā rodas tie kara noziegumi. Tomēr tagad tas čoms ir man labs kolēģis pa darba līniju Ventspilī un regulāri atceramies šo epizodi. Šodien sanāca pie viņa paviesoties darba darīšanās, tāpēc arī šāds atmiņu palags. Viens no tiem vecajiem cīņubiedriem ar kuru kopā būtu gatavs iet izlūkos jebkurā laikā uz jebkurieni. Mūzika: Evoken- To sleep eternally | |||||||||
| Comments | ||||||||||
Vai ir dzirdēts par Ženēvas konvenciju un to, kā jāizturas pret ievainotajie karagūstekņiem? Noziedzīgas pavēles nedrīkst izpildīt. It sevišķi jau mācībās un kur nedraud pašadzīvībai briesmas. Un vai tiešām redzot pazīstamu seju, tēmējot ar ieroci uz otru cilvēku, nav nekādu aizkavējošu domu, ka taisies nogalināt otru cilvēku? Dabiski, normālam un morāli, psihiski veselam cilvēkam nav tik viegli pavērst ieroci pret citu cilvēku un viņu vienkārši nogalināt. Protams, apmācībās tiek mēģināts novērts šo nevēlēšanos iznīcināt sev līdzīgos, bet tas nav tik viegli. Cilvēka sirdī ir ielikts dabiskais likums, 10 baušļi, kuri darbojas arī tad, ja nav dzirdēta kristīgā vēsts. Vai bija kādas pārdomas, nožēla, sirdsapziņas pārmetumi? Kāda gan ir armija un tās moralitāte, uzticamība, ja tā nevadās pēc taisnīgā kara principiem? Un ja tā notika mācībās, kā būtu realajā situācijā? Ja jau tagad viegli pārkāpjat to robežu, tad cik tālu iesiet karā ar noziedzībām? Iesaku ievērot piesardzību. Ja armijā nav augstu morālo standartu, tad nav brīnums, ka rodas slepkavas,terroristi, marodieri, noziedznieki, algotņi. (Reply to this) (Thread) Nu bet tieši par to visu jau arī šis ieraksts. Vajag lasīt rūpīgāk. Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka taisnīgs un godīgs karš nav iespējams principā, jo pati kara galvenā būtībā- nogalināt pretinieku ir netaisnīga. Jau senie grieķi teica, ka karā likumi klusē. Ir ļoti labi, ka šodien ir visādas konvencijas, kas nelikumības ierobežo līdz minimumam, bet karš ir karš un no cilvēciskā faktora izvairīties nav iespējams, it sevišķi situācijās kur nervu spriedze ir briesmīga un skaidro saprātu ir aptumšojis adrenalīns. Bet konkrētajā situācijā visprātīgāk būtu bijis sniegt viņiem pirmo palīdzību, bet līdzi nestiept, atstāt turpat. Divu, nekustīgu ievainoto transportēšana katastrofāli būtu samazinājusi vienības manevrētspēju un ātrumu tādējādi pakļaujot briesmām visus. Neviens komandieris, divu ievainotu pretinieku dēļ neies pakļaut nāves briesmām visu savu vienību. (Reply to this) (Parent) | ||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}