Vai ir dzirdēts par Ženēvas konvenciju un to, kā jāizturas pret ievainotajie karagūstekņiem?
Noziedzīgas pavēles nedrīkst izpildīt. It sevišķi jau mācībās un kur nedraud pašadzīvībai briesmas.
Un vai tiešām redzot pazīstamu seju, tēmējot ar ieroci uz otru cilvēku, nav nekādu aizkavējošu domu, ka taisies nogalināt otru cilvēku? Dabiski, normālam un morāli, psihiski veselam cilvēkam nav tik viegli pavērst ieroci pret citu cilvēku un viņu vienkārši nogalināt. Protams, apmācībās tiek mēģināts novērts šo nevēlēšanos iznīcināt sev līdzīgos, bet tas nav tik viegli. Cilvēka sirdī ir ielikts dabiskais likums, 10 baušļi, kuri darbojas arī tad, ja nav dzirdēta kristīgā vēsts.
Vai bija kādas pārdomas, nožēla, sirdsapziņas pārmetumi?
Kāda gan ir armija un tās moralitāte, uzticamība, ja tā nevadās pēc taisnīgā kara principiem? Un ja tā notika mācībās, kā būtu realajā situācijā?
Ja jau tagad viegli pārkāpjat to robežu, tad cik tālu iesiet karā ar noziedzībām?
Iesaku ievērot piesardzību. Ja armijā nav augstu morālo standartu, tad nav brīnums, ka rodas slepkavas,terroristi, marodieri, noziedznieki, algotņi.

(Reply to this) (Thread)

Nu bet tieši par to visu jau arī šis ieraksts. Vajag lasīt rūpīgāk.

Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka taisnīgs un godīgs karš nav iespējams principā, jo pati kara galvenā būtībā- nogalināt pretinieku ir netaisnīga. Jau senie grieķi teica, ka karā likumi klusē. Ir ļoti labi, ka šodien ir visādas konvencijas, kas nelikumības ierobežo līdz minimumam, bet karš ir karš un no cilvēciskā faktora izvairīties nav iespējams, it sevišķi situācijās kur nervu spriedze ir briesmīga un skaidro saprātu ir aptumšojis adrenalīns.

Bet konkrētajā situācijā visprātīgāk būtu bijis sniegt viņiem pirmo palīdzību, bet līdzi nestiept, atstāt turpat. Divu, nekustīgu ievainoto transportēšana katastrofāli būtu samazinājusi vienības manevrētspēju un ātrumu tādējādi pakļaujot briesmām visus. Neviens komandieris, divu ievainotu pretinieku dēļ neies pakļaut nāves briesmām visu savu vienību.

(Reply to this) (Parent)