man vnk iestājas izmisums, un ko nu tur sevi žēlot..
kā man pateica: "ne jau visiem dots"
kkā neiedvesmo.
un vispār gribas pagriezties ar muguru un pamest visu, bet tas ir dumji un vēl jo vairāk bezjēdzīgi.
bet par ko cīnīties?

es vairs nesaprotu..

par dotībām, kuru nav?
un pēc tam vēl brīnās, kur cilvēkiem pazūt ticība pašiem sevī.