Neviļus un nemanot
Dzīves skrejceļā
Dūmi tinās ap viņu.
Noslēpjot.
Lai atrastu vienīgi lepnumu.
Vienīgo pieķeršanos.
Neviļus arī sakritības dūmiem likās pašsaprotamas,
Debesīm nejēdzīgas.
Un neviļus es mīlēju.
Bezcerību.
Un bezspēku.
Idiotiska piekrišana
Tavai idiotiskai mīlestībai
Un mans lepnums vienmēr kā rasas piliens,
Kas tikai vējiem pagrūsts slīd.
Pāri vaigu kauliem,
Pāri lūpu bedrītēm.
Nekad vairs mani Tu nepazīsi,
Ceļā uz paradīzi.
Pāri manām krūtīm.
Apstājoties pusceļā Tevi nīst,
Bet manas domas vienmēr Tevī klīst.
Neviļus un nemanot

Neizdziestošais vajprāts vīst.
Dūmi tinās ap viņu.