pēdējās dienās intensīvi skatos oskariem nominētās filmas. šobrīd gribas vilkt paralēles ar supernovas pusfinālu - tieši tik sūdīgs piedāvājums. "tar" vietā labprātāk vēlreiz noskatītos hanekes "the piano teacher". "the banshees of inisherin", "everything everywhere all at once" un "the fabelmans" neizraisīja nekādas emocijas. tāda sajūta, it kā skatītos uz kādu AI ģenerētu skriptu. "blonde" izskatījās kičīgi, montāža un operatora darbs ir teicams, bet es nevaru atbalstīt filmu, kurā persona tiek tik ļoti ekspluatēta, līdz tā kļūst dehumanizēta. "triangle of sadness" bija ok, gluži kā labs aņuks. protams, ka turpināšu skatīties tālāk, bet šobrīd jūtos kā losene, kurai no visa piedāvātā vistīkamāk šķita izklaidējošais - andra kiviča "europe is my home" jeb kinopasaulē "elvis" un "babylon".

paralēli lasu lv literatūras projektu "es esmu.." un wow, what a surprise, dročīšana par otrā pasaules kara notikumiem/trimdu nekad nebeigsies. ar "mēs, latvija, xx gadsimts" laikam vēl nepietika. vēl joprojām dodu iespēju un cerību, ka vismaz monogrāfijas būs daudz saturīgākas un interesantākas