Ir tāds sapnis (vai vīzija?) -

Es esmu vējā, lietū vai sniegā, mežmalā vai uz lauka, kur taisnā rindā aug koki, līdz pat apvārsnim (bet pie apvāršņa ir mežs, vai to nevar redzēt, jo puteņo). Es esmu šeit, un man ir silti un labi. Es esmu atskaites punkts. Tālu - desmitiem, varbūt simtiem kilometru - nav nekā un neviena, nevienas saprātīgas būtnes; vismaz man tā šķiet - es nezinu, jo esmu šeit, nevis tur.

Kaut kur ir piesnidzis egļu mežs. Tas mežs, kur skujās ieķeras laiks un rit lēni-lēni. Es eju cauri šim mežam un pāri tiem laukiem, un viss ir tālu-tālu, varbūt pat citā laikā. Un laiks iet man garām kā dusošam laukakmenim.

Vai es esmu viens? Jā, tajā brīdī un vietā. Es esmu viens sevī, manās vēja šalkās koku galotnēs un nākošā pavasara strautiņu čalā. Bet es zinu - vai atceros no aizlaikiem, vai ceru, vai sapņoju sapnī - ka es neesmu vienīgais šajā pasaulē. Un nav svarīgi, cik tālu man būtu jāiet, un netraucē vējš, lietus un sniegs, jo es vienmēr eju - kaut kur, es varu iet mūžīgi, pat līdz laiks apmetīs loku un es nespēšu nokavēt. Un man ir silti, un es atceros - vai izsapņoju? - citus laikus un vietas, gadu simtus un tūkstošus, bet šeit un tagad laiks iet man garām un es eju cauri laikam.

:)