aftermath
Bija vakar/šorīt mana bijušā ģimnāzijas kursa neliela savākšanās pirtī kādā.

Brīžiem interesanti, biežāk - garlaicīgi.
Varēja praktizēt iejūtīgu skatienu un nicīgu smiekliņu. Un brīnīties, kā cilvēki/ļaudis runā par mīlestību tik ļoti no sirds, un tik ļoti klišejiski (un tomēr godīgi). Varbūt tie stāsti nobružātās grāmatiņās tomēr ir pamatā "iz dzīves"?

Kontrasts arī interesants. Un var smieties par citiem un sevi, jo ko tad citu? Un spriest, ka es tāds nekad nebūšu (kā citi), un gandrīz nenožēlot.

:)